Zini to projektu, kas jau sen vajadzēja būt “izgājis no modes? – bet nē, tas vēl joprojām dzīvo? Vai, nu labi, eksistē. Visi birojā klusībā zina, ka tas nekam neder, bet vadītājs katru pirmdienas rītu saka: “Mēs jau tik daudz esam ieguldījuši, nevar tagad apstāties!” Un tad mēs… investējam vēl. Vēl vienu prezentāciju. Vēl vienu pilotprojektu. Vēl papildus budžetu. Jo, nu… kā var mest ārā kaut ko, kurā ieguldīts tik daudz darba?
Te nu viņš ir – neatgriezenisko izmaksu sindroms. Vai, kā to mēdz dēvēt korporatīvajā folklorā – mirušā zirga menedžments. 🐴
Kas tas ir par efektu?
Neatgriezenisko izmaksu kļūda (angliski sunk cost fallacy) ir kognitīvais “specefekts”, kas liek cilvēkiem turpināt ieguldīt līdzekļus lēmumā, projektā vai darbībā, jo viņi jau ir ieguldījuši resursus (piemēram, naudu, laiku vai pūles), pat ja vairs nav racionāli to darīt. Tā vietā, lai pieņemtu lēmumus, pamatojoties uz nākotnes ieguvumiem un izmaksām, šīs kļūdas ietekmētie viņi ļauj jau izdarītiem ieguldījumiem (neatgriezeniskajām izmaksām) diktēt savus noteikumus. Tas bieži noved pie vēl lielākiem tēriņiem un “naudas mešanas ugunskurā”, jo cilvēki vai organizācijas turpina nerentablus vai neveiksmīgus centienus attaisnot iepriekšējos izdevumus. Būtībā – “ja jau esmu tik daudz ieguldījis, nevar taču apstāties tagad!” 😅
Kopš 1972.gada terminu plaši sāka izmantot uzvedības ekonomisti, tostarp Daniels Kānemans un Amoss Tverskis. Ekonomikā tas tiek klasificēts kā racionālas izvēles traucējums – cilvēki izvēlas neturēties pie datiem un loģikas, bet gan – pie emocijām un iepriekšējās pieķeršanās. Ričards Teilers bija pirmais, kurš to definēja kā atsevišķu fenomenu, secinot, ka cilvēkiem ir lielāka tendence izmantot preces vai pakalpojumus, kuros viņi jau ir ieguldījuši naudu.
Kā tas ietekmē vadītājus?
Vadītāji var kļūt pārāk pieķērušies konkrētiem projektiem, komandām vai risinājumiem, kur ieguldīts daudz laika un enerģijas, pat ja rezultāti nav cerētie. Bieži dzirdēts teikums: “Mēs jau tik daudz esam ieguldījuši – jāiet līdz galam!”… arī tad, ja tas “gals” vairs nav cerību vērts.
Tas var nozīmēt: turpināt neefektīvu procesu, maksāt par programmatūru, ko neviens neizmanto, vai “glābt” attiecības ar klientu, kas vairāk prasa, nekā dod.
Un te uz skatuves iznāk… “Mirušā zirga teorija”! 🐴
Tā ir satīriska, bet ļoti trāpīga metafora par to, kā organizācijas mēdz rīkoties, kad “zirgs” (projekts, process, risinājums) jau sen ir miris. Ko loģiski vajadzētu darīt? Nokāpt. Bet ko mēs darām, ko parasti dara komanda?
-
-
-
- Iegādājas jaunu seglu mirušajam zirgam.
- Uzlabo zirga barību, neskatoties uz to, ka tas ir miris.
- Maina jātnieku, nevis risina reālo problēmu.
- Atlaiž atbildīgo par zirgiem un pieņem darbā kādu jaunu, cerot uz citu rezultātu.
- Organizē sanāksmes, lai apspriestu, kā palielināt mirušā zirga ātrumu.
- Izveido komitejas vai darba grupas, lai analizētu mirušā zirga problēmu no visiem leņķiem. Šīs komitejas strādā mēnešiem ilgi, veic atskaites un galu galā secina acīmredzamo: zirgs ir miris.
- Attaisno centienus, salīdzinot zirgu ar citiem līdzīgiem mirušiem zirgiem, secinot, ka problēma bija apmācības trūkums.
- Piedāvā apmācību kursus zirgam, kas nozīmē budžeta palielināšanu.
- Pārdefinē jēdzienu “miris”, lai pārliecinātu sevi, ka zirgam vēl ir iespējas.
-
-
Un šis zirgs jau vairs nav vienkāršs. Viņš ir apčubināts. Viņam ir jauni segli (rebrendings). Viņam barība uzlabota (jauna stratēģija). Ir nomainīts jātnieks (projekta vadītājs nr. 3), pieņemts jauns “zirgu treneris” (konsultants), notikušas vairākas sapulces “kā panākt lielāku ātrumu”, un uzsākta iniciatīva “iedvesmot zirgu”. Nesen pat tika piešķirts budžets viņa profesionālajai attīstībai (jo mācības taču palīdz visam, arī nedzīvajam).
Un beigās vēl komiteja oficiāli paziņo: “Jā, iespējams, zirgs vairs neelpo, bet… viņš vēl var būt vērtīgs kā iedvesmas simbols!” 🫥
Pazīstami? Labāk būtu vienkārši nokāpt. Jo ne visi projekti ir glābjami. Dažus vajag vienkārši – palaist brīvībā. Vai precīzāk – neglābt no dabiskā iznākuma. Un komanda, starp citu, arī būs pateicīga – jo neviens negrib skriet maratonu ar zārku plecos.
Kā “beigta zirga glābšana” ietekmēt komandas sniegumu?
-
-
-
- Motivācijas zudums – komanda redz, ka tiek turpināts “neperspektīvs virziens”, un tas rada vilšanos.
- Resursu izšķērdēšana – laiks, nauda un enerģija tiek tērēti uz to, kam nav nākotnes.
- Jauno ideju apslāpēšana – pieķeršanās “vecajam” liedz ieraudzīt jaunas iespējas.
- Emocionālā izdegšana – darbinieki jūtas kā “projekta ķīlnieki”, kur jāstrādā pie kaut kā, kam paši vairs netic.
-
-
Ko ar to darīt? Kā efektu mazināt?
-
-
-
- Regulāri novērtē progresu pēc skaidriem kritērijiem, nevis pēc tā, cik daudz jau ir ieguldīts.
- Ievies “stop momentus” – piemēram, ik pa ceturksnim pārskati, vai projekts joprojām atbilst mērķim.
- Veido psiholoģiski drošu vidi, kurā komanda var teikt: “Šis vairs nestrādā” – bez bailēm tikt uztvertiem kā pesimisti.
- Uzturi datu kultūru – balsti lēmumus uz skaitļiem, nevis emocijām.
- Pavaicā sev un komandai: “Ja mēs šo projektu sāktu šodien – vai mēs to vispār sāktu?”
- Sākotnēji nosaki “neatgriešanās punktu”. Lieliem, ietilpīgiem projektiem un plāniem, jau sākotnēji nosaki “neatgriešanās punktu” – kad patiešām ir jāizvērtē “būs vai nebūs” un obligāti jāpieņem sarežģītais lēmums neskatoties ne uz kādiem jau veiktiem ieguldījumiem un jāapstājas, ja neizdodas, savādāk būs “pa vēlu” un sāksies ceļš nekurienē…
-
-
Drosme atlaist…
Neatgriezenisko izmaksu kļūda liek mums turēties pie pagātnes izvēlēm, nevis skatīties uz nākotni. Taču dažreiz lielākā drosme ir… atlaist. 🙃
📌 Šonedēļ pamēģini uzdot sev šo jautājumu: “Vai es turpinu šo tikai tāpēc, ka jau esmu daudz ieguldījis?” Un ja “jā” – varbūt laiks pārvērtēt.
Avoti:
- https://www.researchgate.net/publication/4812596_The_psychology_of_sunk_cost
- https://www.economicsonline.co.uk/behavioural_economics/what-is-the-sunk-cost-fallacy.html/
- https://neurofied.com/sunk-cost-fallacy/
- https://asana.com/resources/sunk-cost-fallacy
