Timotijs Golvejs (T.Gallwey), Hārvardas universitātes profesors un liels tenisa un golfa pazinējs, 1974.gadā uzrakstīja grāmatu “Iekšējā spēle tenisā”, kurai sekoja “Iekšējā spēle golfā”. Šajās grāmatās viņš pārskatīja tradicionālos priekšstatus par koučingu, kas iepriekš tika uzskatīti tikai par veidu, kā treneris spēlētājam nodod tehniskās zināšanas.
Timotijs Golvejs sāka izplatīt ideju par to, ka uzvaru sportā nosaka paša sportista iekšējais stāvoklis, un darbs ar tā dvēseles sāvokli ir ne mazāk svarīgs kā fiziskie treniņi. “Iekšējā” izpratne, kā jau minēts abu grāmatu nosaukumos, norāda uz to, ka domāta nevis spēlētāja tehnika, bet psiholoģiskais stāvoklis: “Sāncensis paša prātā ir daudz draudīgāks par to, kas atrodas blakus golfa laukumā”.
Golveja ideju iedvesmots, Džons Vitmors, pasaulslavens konsultants un koučs, sāka pielietot šo pieeju arī biznesā. Tieši viņš definēja koučinga būtību kā “cilvēka potenciāla atklāšanu maksimālai viņa efektivitātes palielināšanai. Koučings nemāca, bet palīdz mācīties.” Džons Vitmors tiek uzskatīts par klasiskā koučinga pamatlicēju. Tādā veidā sporta principi tika pārnesti uz biznesa vidi, kā arī pēc tam tālāk uz personīgo dzīvi.
Savukārt, Tomass Leonards (Thomas J. Leonard) 90-ajos gados ir apkopojis un aprakstījis pamata koučinga kompetences, kuras kopš tā laika, kā pamatu, izmanto visas pasaules koučinga asociācijas un kouču apmācību skolas. Lasi kompetences šeit.
Koučinga attīstībā izdala 7 etapus:
-
-
-
- 70.-80. gadi – “rašanās” posms (ASV);
- 80-to gadu vidus – “izplatīšanās” (ASV);
- 80-to gadu vidus – “uzplaiksnījums” (Vācija);
- 80-to gadu beigas – “personāla sistēmiskā attīstība” (Vācija);
- 90-to gadu sākums – “diferenciācija” (Eiropa, ASV);
- 90-to gadu vidus/beigas – “popularizēšana” (Eiropa, ASV);
- No 2002. gada – “padziļinātā profesionalizācija”.
-
-
Un tā, pirmais posms – “rašanās” (70.-80. gadi, Amerika)
Sākotnēji amerikāņu menedžmentā koučings nozīmēja vadītāja darbu ar saviem padotajiem, kas vērsts uz attīstību. Katram darbiniekam bija jāsasniedz savs profesionālais un personīgais briedums sava amata pienākumu ietvaros sava vadītāja stingrā uzraudzībā. Saprātīgi izmantojot motivācijas komponenti, vadītājs veicināja padotā veiksmīgu nozīmēto uzdevumu izpildi, un dažreiz arī karjeras izaugsmi. Tāds formāts bija pilnībā atbilstošs tālaika Amerikā valdošajam noskaņojumam.
Otrais posms – “izplatīšanās”
80to gadu vidū pamazām izplatījās koučinga pielietojums jaunu, spējīgu darbinieku karjerās, nu jau pieredzējušu vadītāju-ekspertu savā jomā pavadībā, kas noteikti nebija viņu tiešie vadītāji. Lai gan augošajiem “talantiem” gan tiek veltīta pastiprināta uzmanība, gan to karjera virzās vajadzīgajā virzienā, šī parādība nepāraug sistēmiskā pieejā, bet pamazām kļūst par virsvadību un mentoringu.
Trešais posms – “uzplaiksnījums”
Tas, kas ASV aizsākās vidējā menedžmenta līmenī, 80to gadu vidū tika pārnests uz Vāciju un uzreiz jau top-menedžmenta līmenī. Koučings pārvērtās par augstāko vadītāju konsultācijām, ko sniedza tikai ārējie kouči par konkrētām tēmām: konflikti augstākās vadības līmenī, padoto vadīšanas problēmas, stratēģiskie jautājumi. Taču tika skartas arī citas tēmas – laulības dzīves problēmas vai problēmas savstarpējās attiecībās ar apkārtējiem. Koučam bija jāpalīdz savam klientam izprast tā personiskā pasaules uztvere, sava komunikācijas stila īpatnības, personības stiprās un vājās puses. Līdz tam augstākā līmeņa vadītāji nesaņēma tiešo atgriezenisko saiti tādā veidā, kas veicinātu viņu sociālās ietekmes palielināšanos biznesā. Šis koučinga veids ar tā “ekskluzivitātes uzlidojumu” piesaistīja plašas sabiedrības uzmanību un ārkārtīgi īsā laikā koučinga pamatidejas kļuva neiedomājami populāras.
Tās bija sākuma fāzes koučinga attīstībā un izpausmēs Vācijā. ASV līdz 80to gadu beigām būtībā nepārspēta palika augstākā līmeņa vadītāju iekšējā psiholoģiskā konsultēšana, taču pāris gadus vēlāk pilnībā atgriezās “pie saknēm”.
Ceturtais posms – personāla sistēmiskā attīstība
Ar koučingu nodarbojās ne tikai no ārpuses pieaicināti kouči, bet arī personālvadības un attīstības departamenti organizāciju iekšienē. Ilgu laiku šīs abas grupas atradās pretējās pusēs, diskutējot, kādas vadības tēmas ir atbilstošas koučinga stilam un kuras – nav. Ja koučingu veica attīstības nodaļa, tad mērķauditorija ilgstoši bija vidējā un zemākā līmeņa vadītāji. Turklāt kouča lomu uzņēmās tieši vadītāji, lai attīstītu savus padotos, kam tika veidoti koučinga semināri uzņēmumu iekšienē.
Visbeidzot, 90tajos gados abas grupas panāca vienošanos un apstiprināja koučingu dažādos variantos un darbības veidos kā dažādu vadības līmeņu attīstīšanas veidu. Augstākā līmeņa vadītājiem individuālais un komandu koučings kļuva par svarīgāko sava potenciāla atklāšanas instrumentu. Pamazām tika identificēti un pārsvarā sistematizēti jautājumi par to, kurām tēmām būtu jāatrodas koučinga uzmanības centrā, kādos gadījumos var pielietot koučingu un kurš jāapsver kā koučs un kā klients.
Piektais posms – “diferenciācija”
Un tā, 90ajos gados koučings sasniedza pelnītos panākumus. Pirmās “kaujas” par konceptiem, metodēm, tēmām, virzieniem un izpausmēm bija aiz muguras. Aizvien vairāk koučingu pielietoja dažādos veidos, ar jaunu nozīmi, saturu un konkrētām procedūrām.
Koučings savā pamata izpratnē pārvērtās par vispārīgu, dziļu, uz psiholoģiju orientētu konsultēšanas metodiku. To sāka izmantot gan atsevišķos “personīgos”gadījumos, gan kā individuālā atbalsta formu augstākajai uzņēmuma vadībai organizācijas pārmaiņu periodos. Piemērošanas jomas un izmantotās metodes šajā posmā strauji pieauga.
Sestais posms – “popularizēšana”
Pēc tam, kad koučingu sāka atzīt augstākā līmeņa vadītāji, kā arī pēc tam, kad koučings pierādīja savas veiksmes un augstā statusa likumsakarību, tas likumsakarīgi ļoti ātri kļuva par sugasvārdu, ko vietā un nevietā lietoja visi. Pat klasiskā organizāciju konsultēšana pārveidojās par koučingu. Parādījās “TV-koučings”, “deju koučings”, “astroloģiskais koučings”, “info koučings” utt.utjpr.
Septītais posms – “padziļinātā profesionalizācija”
Sākot ar 2002.gadu koučingā sāk izšķirt pirmās mērķa grupas un metodiski diferencēti pielietojumi. Tiek paaugstinātas praktizēšanas prasības, sākta standartizācija kouču apmācībā, kā arī pieaug pētījumu intensitāte un tiek organizēti starptautiski kongresi un tikšanās. Tiek veidotas kouču interneta datubāzes, kouču biedrības, koučinga federācija, kas savā starpā apsprieda saturu, metodiku, standartus un kvalitātes jautājumus. Koučings tika pacelts zinātniskā līmenī, tam sākot izstrādāt savu metodoloģoju un darbarīkus.
Arvien vairāk cilvēku un organizāciju ir pievērsušās koučinga iespējām, un ir izveidojušās dažādas koučingu skolas un organizācijas, kas piedāvā apmācību un sertifikāciju koučiem. Koučings ir kļuvis par svarīgu elementu personīgās un profesionālās attīstības virzienā un turpina attīstīties un pielāgoties mainīgajiem sabiedrības un darba vides apstākļiem.
