“Ar mums jau tā nenotiks!” jeb Optimism bias darbībā

“Ar mums jau tā nenotiks!” jeb Optimism bias darbībā

/ Līderības ABC, Personal development / By

“Šī kampaņa būs hīts!”, “Projekts noteikti beigsies ātrāk nekā plānots!”, “Komanda to izdarīs – bez šaubām!”, “Nē, šī krīze mūs neskars!”

…Un tad atnāk realitāte. Ar kavēšanos. Un pārsniegtu budžetu. Ar riktīgo izgāšanos. Bet, hei – vismaz bija pozitīvas vibes, vai ne? 😅

Laiks iepazīt optimism bias – jeb optimisma aizspriedumu – psiholoģisko fenomenu, kas liek mums ticēt, ka viss izdosies, pat ja pierādījumi vai pieredze vai dati rāda pretējo.

 

Kas tas īsti ir?

Optimism bias ir kognitīvs aizspriedums, prāta “specefekts” – nereālistisks optimisms jeb neievainojamības ilūzija, kad cilvēki sistemātiski novērtē nākotni pārāk pozitīvi – viņi tic, ka viņiem veiksies labāk nekā citiem, ka riski “mūs neskars”, un ka neveiksmes… nu, tās jau notiek ar citiem, ne ar mums.

Piemēram, pētījumi rāda, ka uzņēmumu dibinātāji bieži uzskata, ka viņu bizness nebankrotēs, lai patiesībā līdz pat 90% jaunuzņēmumu neizdzīvo. Tas nav ļaunprātīgs pašapmāns – tāda ir optimisma aizsprieduma daba.

Optimisma aizspriedums var būt noderīgs, palīdzot saglabāt pašcieņu un motivāciju, taču tas var būt arī destruktīvs, izraisot riskantu uzvedību vai atbalstot sliktu lēmumu pieņemšanu reālu briesmu nenovērtēšanas dēļ.

Optimisma aizspriedumu ir pētījuši daudzi psihologi sākot ar 1980.gadiem. Pirmie, kas šo fenomenu pētīja dziļāk, bija Tali Sharot un kolēģi 2007. gadā. Viņu pētījumi parādīja, ka mūsu smadzenes ir “ieprogrammētas” pozitīvi sagrozīt nākotnes notikumus – kā sava veida “izdzīvošanas mehānisms”. Pozitīvs skatījums palīdz izturēt neziņu un saglabāt motivāciju.

Kā tas ietekmē vadītāju?

Vadītājs ar optimism bias var kļūt par īstu “pozitīvisma magnētu”. Optimistisks vadītājs var iedvesmot komandas, uzlabot atmosfēru un veicināt noturīgu kultūru, kas mudina dalībniekus pārvarēt izaicinājumus un izvirzīt ambiciozākus mērķus. Bet šis magnēts dažreiz pievelk arī nepatikšanas.

        • Pārāk ambiciozi plāni bez “plāna B”
        • Tiek ignorēti riski– jo “pie mums tā nav noticis, un arī nenotiks”
        • Vēlme redzēt progresu tur, kur tā vēl nav
        • Stāsti investoriem un komandai, kas balstīti vairāk cerībās, ne datos

Un vēl viens klasisks: “Nu un, ka viņiem šis projekts izgāzās, pie mums viss noteikti strādās.” 😀

Vadītājs ar optimisma aizspriedumu bieži vien uzņemas vairāk, nekā vajadzētu, plāno pārāk ambiciozi un ignorē sarkanos karogus. Viņš var teikt:
“Komanda būs gatava noteikti līdz piektdienai” – bet, ja viņš jau trīs reizes kļūdījās šādās prognozēs, ir vērts pajautāt: vai tas tiešām ir reāli?

Optimisms nav slikts. Bet neapzināts optimisms – tas gan var dārgi maksāt. Tas var novest pie pārslodzes, vilšanās un izdegšanas gan pašam, gan komandai.

Kā ietekmē komandu?

        • Pārslodze – ja vadītājs vienmēr tic, ka viss tiks paveikts ātri un gludi, komanda dzīvo mūžīgā “deadline” un “vajadzēja vakar” režīmā.
        • Zema uzticība – ja prognozes bieži izrādās kļūdainas, komanda sāk skeptiski uztvert vadītāja “vīziju”.
        • Izdegšana – pozitīvais “mēs varam visu” kļūst par slogu, nevis iedvesmu.
        • Riska ignorēšana – komanda nepievērš uzmanību iespējamām problēmām, jo “gan jau viss būs kārtībā”.

Un pats sliktākais – komanda iemācās neplānot neveiksmes. Bet, ja tās notiek (un tās noteikti notiek!), nav ne rīcības plāna, ne psiholoģiskas gatavības.

 

Ko darīt, lai nereālistisks optimisms nekļūst par darba stilu?

        • Veido “realitātes pārbaudes”– katram sapnim un mērķis pieliec “un kas, ja…?” sadaļu. Ja lietas sāks iet šķērsām – ko tad?
        • Lūdz “skeptiķu viedokli”– katrā komandā ir kāds, kurš redz riskus. Viņš ir zelts, ne “bremze”.
        • Salīdzini ar pieredzi– ko rāda dati, ne tikai intuīcija. Ja pēdējie pieci projekti kavējās – kāpēc šis būs citāds?
        • Iesaisti dažādu viedokļu cilvēkus– dažādas pieredzes un skatījumi palīdz izķert to, ko tu pats neredzi.
        • Piesaisti “ārējo aci”– uzsāc ārējo revīziju, pamācies no citu projektiem (jo kļūdas atkārtot ir dārgi… īpaši, ja tās nav tavējās).
        • Izveido “neveiksmes scenāriju” plānošanu kā standartu– tas nav pesimisms, tā ir gudra piesardzība.
        • Runā arī par to, kas varētu noiet greizi– pat ja tas liek justies neērti. Neērtības tagad = mazāk pārsteigumu vēlāk.
        • Runā par optimism bias skaļi– kad komanda saka “viss būs labi”, pajautā: “Vai mēs kaut ko ignorējam?”, “Kas varētu aizkavēties?”, “Vai mēs esam pārāk pozitīvi tikai tāpēc, ka gribas, lai viss izdodas?”
        • Attīsti atklātas sarunas kultūru– izveido vidi, kur drīkst teikt: “Es nezinu, vai šis ir reāli.” Nevienu vēl neapēda par godīgu brīdinājumu (parasti).
        • Veido biznesa gadījumus ar kājām uz zemes– nevis “šis mūs iznesīs kosmosā”, bet: “šis ir reāli paveicams, balstoties uz iepriekšējiem datiem un resursiem”.
        • Skaiti riskus nevis aitas– jo agrāk identificē riskus, jo mazāk nakts bez miega. Izveido plānu A, B un C (un kāpēc ne arī D?).
        • Ievies mērījumus un robežlīnijas– izseko progresu ar skaitļiem, ne sajūtām. Ja rādītāji sāk krist – tas ir brīdinājums, nevis “nejaušība”.
        • Analizē riskus skaitļos, ne tikai vārdos un ievies strukturētu riska pārvaldību– izmanto kvantitatīvas metodes, lai noteiktu iespējamās nobīdes laikā, budžetā un kvalitātē. Jo vairāk ciparu, jo mazāk minējumu. Jo vairāk iekrāts datu par nobīdēm, jo kvalitatīvāki lēmumi nākotnē.

 

Un noslēgumā…

Pozitīva attieksme ir spēks. Bet, ja tā balstās tikai uz cerībām, nevis realitāti – tā kļūst par optimisma aizspriedumu. Un tas var būt šķērslis, nevis dzinējspēks.

Tāpēc, vadītāj, nākamreiz, kad šķiet – “šis izdosies perfekti!”, apstājies un pajautā: vai man ir arī plāns B… vai tikai rozā brilles? 🌤️

 

Avoti:

Please follow and like us:
error
fb-share-icon
Tweet
fb-share-icon
Scroll to Top
Scroll to Top