Ir brīži, kad gada sākums rada sajūtu: “Tagad vai nekad.” Janvāris kļūst par simbolisku starta līniju – jauns kalendārs, jaunas lapas, jaunas apņemšanās. Un bieži arī jauns spiediens: beidzot saprast sevi, sakārtot dzīvi, mainīties.
Taču pašizziņa slikti jūtas projektos ar termiņiem. Tā nepakļaujas četru nedēļu plāniem un “30 dienu izaicinājumiem”. Pašizziņa ir process, kas notiek lēni, slāņaini un bieži – ne tur, kur mēs to sākotnēji gaidām.
Šodien gribās pievārst tam uzmanību un aicināt paskatīties uz pašizziņu citādi. Ne kā janvāra uzdevumu, bet kā ilgtermiņa attiecībām ar sevi.
Kāpēc “janvāra projekti” bieži neizdodas
Janvāris sevī nes spēcīgu simboliku. Taču realitātē ķermenis un psihe bieži vēl atrodas pārejā no iepriekšējā gada. Nogurums nav izgaisis, vecie paradumi vēl nav atlaisti, bet jaunās gaidas jau ir uzliktas.
Šādā stāvoklī cilvēki mēdz sev uzlikt uzdevumus, kas patiesībā prasa resursus, kuri vēl nav atjaunoti:
-
-
- dziļu refleksiju,
- svarīgu lēmumu pieņemšanu,
- būtiskas identitātes izmaiņas.
-
Rezultāts nereti ir vilšanās: “Man atkal nesanāca.” Patiesībā problēma nav disciplīnā vai motivācijā. Problēma ir pieejā – mēģinājumā uzspiest sev procesu, kas prasa telpu, nevis īstermiņa piepūli.
Kas patiesībā ir pašizziņa
Pašizziņa nav tikai domāšana par sevi. Tā ir spēja pamanīt:
-
-
- kā es pieņemu lēmumus,
- kas mani patiesībā virza,
- kā es reaģēju spriedzē,
- ko es atkārtoju, pat ja tas man vairs nekalpo.
-
(!) Svarīgi: pašizziņa nav nepārtraukta “rakņāšanās sevī”. Tā nav pašanalīze bez gala. Veselā formā tā palīdz dzīvot vienkāršāk, ne sarežģītāk.
No koučinga prakses var redzēt – cilvēks var izlasīt desmit grāmatas par sevis izpratni, bet izmaiņas sākas brīdī, kad viņš pamana sevi reālā situācijā. Sarunā. Konfliktā. Nogurumā. Izvēlē.
Ilgtermiņa process nozīmē – atgriezties, nevis “izdarīt”
Pašizziņa nav uzdevums, ko var atzīmēt ar ķeksīti. Tā drīzāk ir atkārtota atgriešanās pie jautājumiem, kas ar laiku iegūst citu dziļumu. Piemēram:
“Kas man ir svarīgi?” 25 gados un 45 gados ir divi dažādi jautājumi.
“Kā es nospraužu robežas?” mainās, mainoties lomām un atbildībai.
“Kas mani motivē?” dzīvē pārvietojas kopā ar pieredzi.
Ilgtermiņa procesā nav kļūdu. Ir tikai signāli. Tas, kas šobrīd “nesanāk”, bieži vien parāda, ka kaut kas ir jāierauga, nevis jāpārvar.
Kā izskatās ilgtspējīga pieeja pašizziņai ikdienā
Nevis “tagad es strādāšu ar sevi”, bet:
-
-
- reizi nedēļā apstāties un sev pajautāt vienu godīgu jautājumu,
- pamanīt, kur atkārtojas spriedze vai nogurums,
- nevis uzreiz labot, bet vispirms saprast.
-
Daži praktiski piemēri no darba ar cilvēkiem:
-
-
- Vadītājs, kurš saprot, ka viņa perfekcionisms nav par kvalitāti, bet par bailēm kļūdīties.
- Sieviete, kura pamana, ka viņas “nogurums” patiesībā ir robežu trūkums.
- Koučs, kurš ierauga, ka vēlme palīdzēt visiem ir veids, kā izvairīties no savām vajadzībām.
-
Šie atklājumi reti notiek janvārī “pēc plāna”. Tie notiek tad, kad cilvēks ir gatavs ieraudzīt.
Pašizziņai nav jābūt dramatiskai. Tai nav jābūt arī nemitīgai. Reizēm pietiek ar vienu jautājumu īstajā brīdī:
“Ko es šobrīd patiesībā izvairos pateikt?”
“Kas man šajā situācijā ir svarīgāks – miers vai taisnība?”
“Ko es daru no ieraduma, nevis apzinātas izvēles?”
Šādi jautājumi neveido “projektu”. Tie veido attiecības ar sevi.
Un noslēgumā…
Ja janvāris Tev nešķiet labs laiks dziļai pašizziņai – ar Tevi viss ir kārtībā. Pašizziņa nav kalendāra notikums. Tā ir process, kas notiek tad, kad cilvēks ir gatavs dzirdēt sevi, nevis mainīt sevi.
Un reizēm pats nobriedušākais solis ir nevis sākt “jaunu sevi”, bet iemācīties būt kontaktā ar esošo.
