“Trešdienas ar kouču” – Inese Nusbauma

Man svarīga ir cieņa, uzticēšanās, atklātība un cilvēcība. Lai cilvēks pie manis var atnākt tāds, kāds viņš tajā brīdī ir – bez nepieciešamības kaut ko pierādīt vai spēlēt lomu.

Īpaši cilvēkiem atbildīgās lomās bieži nav daudz vietu, kur var pateikt visu tā, kā ir. Vadītājs, uzņēmējs vai profesionālis ikdienā nereti pats ir tas, pie kura nāk citi pēc atbildēm. Bet arī viņš drīkst nezināt, šaubīties, dusmoties, būt noguris vai vienkārši skaļi domāt.

Man ir svarīga konfidencialitāte. Cilvēkam ir jāzina, ka viņš var runāt godīgi un netiks nosodīts.

Bet tas nenozīmē, ka es tikai mierināšu. Reizēm atbalsts ir būt blakus, bet reizēm – uzdot diezgan tiešu jautājumu vai parādīt to, ko cilvēks pats savā situācijā vairs neredz.

Manuprāt, nē. Man pašai patīk rezultāti, attīstība un ambīcijas. Es neesmu par to, ka tagad visiem jābūt tikai maigiem, neko nedrīkst prasīt un jebkurš rezultāts ir pietiekami labs.

Cilvēcība nenozīmē zemas prasības.

Var būt prasīgs un vienlaikus cieņpilns. Var sagaidīt augstu rezultātu un vienlaikus redzēt cilvēku. Var būt empātisks un tomēr pateikt: “Šis nav pietiekami labi.” Var pieņemt nepopulāru lēmumu un izdarīt to, otru nepazemojot.

Man ļoti rūp arī tas, kādu vidi mēs veidojam uzņēmumos. Kā mēs savā starpā runājam? Kā reaģējam uz kļūdām? Kā dodam atgriezenisko saiti? Kā motivējam? Uzticamies vai kontrolējam? Vai cilvēks drīkst nepiekrist, pajautāt, atzīt, ka nezina vai netiek galā?

Manuprāt, uzņēmuma kultūra dzīvo nevis skaistos vārdos mājaslapā, bet tieši šajās ikdienas situācijās.

Tāpēc, ka daudz ko no tā pati esmu piedzīvojusi.

Vairāk nekā 15 gadus esmu bijusi vadītāja. Esmu vadījusi cilvēkus, biznesu un pārmaiņas, pieņēmusi neērtus lēmumus, piedzīvojusi intensīvus darba periodus, sarežģītas attiecības un situācijas, kurās jāatrod līdzsvars starp cilvēku vajadzībām un uzņēmuma rezultātu.

Zinu arī, kā darbs pamazām var sākt aizņemt pārāk lielu daļu dzīves. Kā robežas izplūst. Kā vari ilgi domāt – es taču vēl varu, vēl mazliet jāsaņemas un tad izdegt.

Esmu redzējusi gan ļoti labas, gan neveselīgas darba vides, tāpēc izdegšana, toksiska darba vide, robežas, mikromenedžments un vadības kultūra man nav tikai teorētiski jēdzieni.

Es ļoti labi pazīstu arī iekšējo konfliktu – gribu sasniegt daudz, bet negribu sevi tajā pazaudēt.

Silta, diezgan tieša un praktiska.

Man piemīt empātija, bet es nedomāju, ka empātija nozīmē visam piekrist. Es cienu cilvēku, ar kuru strādāju, un tieši tāpēc varu arī pajautāt neērtu jautājumu vai godīgi pateikt, ko redzu.

Man patīk skaidrība. Atšķirt faktus no pieņēmumiem, īstās problēmas no simptomiem, saprast, kur ir cilvēka atbildība un kur problēma ir vidē, attiecībās, procesos vai sistēmā.

Un man patīk cilvēki ar ambīcijām. Ja cilvēks grib vairāk, lielāku biznesu, nākamo amatu, spēcīgāku komandu, lielāku ietekmi vai drosmīgu profesionālu pagriezienu, mans mērķis nav viņu pierunāt gribēt mazāk. Drīzāk kopā skatāmies, kā to sasniegt gudrāk un ilgtspējīgāk.

Man ir svarīga arī kvalitāte, tāpēc turpinu mācīties, šobrīd studēju vadības psiholoģiju un supervīziju, esmu supervizore apmācībā.

Es nesolu brīnumus un vieglus rezultātus. Man nav trīs soļu formulas, pēc kuras nedēļas laikā izmainīsies visa dzīve.

Neesmu guru un neesmu par maģiskiem risinājumiem vai skaistiem solījumiem bez seguma. Man svarīgi ir cilvēkus nemaldināt un godīgi pateikt, ko es varu dot un ko nevaru.

Es varu palīdzēt paskatīties uz situāciju citādāk, pamanīt to, ko pašam grūti ieraudzīt, uzdot jautājumus, dalīties pieredzē un palīdzēt strukturēt nākamos soļus, taču es nevaru cilvēka vietā nodzīvot viņa dzīvi vai izdarīt viņa izvēles.

Un reizēm pārmaiņas nav ērtas. Var nākties ieraudzīt arī savu daļu situācijā, mainīt ieradumus, novilkt robežu, izrunāt sarežģītu sarunu vai pieņemt lēmumu, kuru ilgi esi atlicis.

Ja redzu, ka konkrētajā situācijā cilvēkam vajadzīgs cits speciālists vai cita veida palīdzība, man svarīgi arī to pateikt.

Man ļoti svarīga ir doma, ka atbildība par savu dzīvi galu galā ir jāuzņemas pašam.

Tas nenozīmē vainot sevi par visu, kas ar mums notiek. Mēs nevaram kontrolēt citus cilvēkus, savu vadītāju, uzņēmuma kultūru vai visus dzīves apstākļus. Bet mēs varam skatīties, ko darām ar to, kas mums ir.

Tā ir reizē biedējoša un ļoti atvieglojoša sajūta. Biedējoša, jo vairs nevar visu atdot citu rokās. Bet atvieglojoša, jo kopā ar atbildību atgriežas arī ietekme.

Tad jautājums mainās no “Kāpēc viņi ar mani tā dara?” uz “Ko es šajā situācijā varu darīt?”. No “Man nav variantu” uz “Kādas iespējas es vēl neesmu ieraudzījis?”

Man ļoti tuva ir doma – nemeklēt attaisnojumus, bet meklēt iespējas. Tas nenozīmē ignorēt realitāti, bet, kamēr paliekam upura lomā un gaidām, kad mainīsies citi, mūsu pašu iespējas ir diezgan mazas.

Kad cilvēks ir gatavs uzņemties atbildību par savām izvēlēm, robežām un nākamo soli, var notikt ļoti skaistas lietas.

Man patīk runāt par lietām, kuras cilvēki darbā bieži piedzīvo, bet ne vienmēr pasaka skaļi.

Par vadītājiem, kuri visu dara paši. Par mikromenedžmentu. Par kļūdām un mūsu reakciju uz tām. Par toksisku vidi, izdegšanu, robežām, motivāciju, komunikāciju, sarežģītiem lēmumiem un karjeras pārmaiņām.

Saturā daudz dalos arī ar savu skatījumu un pieredzi. Negribu radīt iespaidu, ka man pašai dzīvē viss vienmēr ir bijis perfekti un tagad es no augšas mācu citus.

Man daudz tuvāka ir godīga saruna. Arī par lietām, ko pati esmu sapratusi tikai pēc tam, kad kaut kam esmu izgājusi cauri.

Ja cilvēks, izlasot vai noskatoties kādu manu ierakstu, nodomā: “Jā, tieši tā es jūtos,” –  iespējams, jau tajā brīdī viņš mazliet citādāk ierauga savu situāciju.

Man ļoti svarīga ir brīvība, kustība un iespēja pašai izvēlēties savu virzienu.

Esmu motocikliste. Esmu apceļojusi Eiropu uz motocikla un kopā ar vīru esmu nogājusi vairāk nekā 800 kilometrus garo Camino de Santiago.

Gan Camino, gan motocikls man daudz iemācījuši par tempu. Es pēc dabas varu būt ļoti jaudīga un mērķtiecīga, tāpēc arī pašai bijis jāmācās, ka ne vienmēr vajag visu izdarīt ātrāk, vairāk un uzreiz.

Nevar visu garo distanci nobraukt ar pilnu gāzi, bet tas nenozīmē arī apstāties ceļa malā un padoties.

Man patīk kustēties uz priekšu. Tikai arvien vairāk mācos izvēlēties – uz kurieni, kāpēc un kādā tempā.