Būsim godīgi – mēs visi reizēm esam domājuši, ka saprotam vairāk, nekā patiesībā zinām. It īpaši vadītājiem var gadīties iekrist slazdā, kurā šķiet, ka viņu redzējums ir neapstrīdami pareizs, kamēr pārējie vienkārši nesaprot “lielo bildi”. Bet kā saprast, vai jūsu pašvērtējums ir balstīts realitātē, nevis tikai pārliecībā par savu ģenialitāti? Šeit ir dažas pazīmes un jautājumi, kas palīdzēs pārbaudīt, vai neesat aizpeldējis Daninga-Krūgera ūdeņos. 
Kā zināt, vai jūs patiešām esat tik kompetents, kā domājat?
-
-
-
Prasiet / saņemiet atgriezenisko saiti (un tiešām uzklausiet to!) – Pie tam no vairākiem līmeņiem: no sava vadītāja, ko citiem kolēģiem/vadītājiem, no padotajiem, no partneriem un klientiem. Ja atbildes “nesakrīt” – ir vērts aizdomāties! Pietiks drosme? 
- Pārbaudiet savas prognozes – Cik bieži jūsu “drošie” lēmumi izrādās veiksmīgi? Ja realitāte regulāri pierāda, ka kļūdījāties, iespējams, pārvērtējat savas spējas vairāk nekā vidējais “eksperts” sociālajos tīklos.
- Novērojiet savu reakciju uz kritiku – Ja pirmais impulss ir teikt: “Nu viņi vienkārši nesaprot manu vīziju!”, varbūt ir vērts padomāt vēlreiz. Labam vadītājam jāprot atšķirt konstruktīvu kritiku no “toksiskas negatīvisma”.
- Vērojiet savu komandu – Vai jūsu padotie patiešām piedalās diskusijās, vai arī viņi tikai pamāj ar galvu, kamēr slepeni čato ar draugiem? Ja komanda vienmēr tikai piekrīt un nekad neko neiebilst, iespējams, viņi vienkārši neuzdrošinās pateikt patiesību. Uzprasiet viedokli, bet ne tā, lai atbilde būtu acīmredzama (“Vai mana ideja nav ģeniāla?”).
- Atļaujieties pateikt “Es nezinu” – Tas nenozīmē, ka esat slikts vadītājs. Patiesībā tas ir viens no gudrākajiem teikumiem, ko varat izmantot! Labs līderis zina, ka nezināt visu ir normāli un ka pareizā atbilde dažreiz ir “Es izpētīšu šo jautājumu”.
- Taisiet sev regulāru “Self-check” – Kaut vai reizi kvartālā, mierīgā gaisotnē atbildiet un zemāk redzamajiem jautājumiem.
-
-
Pašrefleksijas jautājumi vadītājam 
-
-
-
- Kad pēdējo reizi esmu nopietni kļūdījies, un kāda bija mana reakcija? (Ja atbilde ir “es nekļūdos”, iespējams, ir pienācis laiks pārskatīt šo pārliecību.)
- Vai es vairāk klausos vai runāju? (Vadītājs ar adekvātu pašvērtējumu zina, ka klausīšanās ir superspēja.)
- Vai es pieņemu lēmumus, balstoties tikai uz savu intuīciju, vai arī tiešām analizēju datus un citu viedokļus?
- Kad pēdējo reizi kāds no manas komandas apstrīdēja manu ideju? Un kā es reaģēju?
- Vai mani lēmumi rada pozitīvus rezultātus, vai arī es bieži atrodu “vainīgos”, kas “nesaprata manu ideju pareizi”?
- Vai es ļauju komandai kļūdīties un mācīties, vai arī man patīk visu kontrolēt?
- Kad pēdējo reizi esmu aktīvi mācījies kaut ko jaunu, kas uzlabotu manu vadības stilu?
- Vai esmu pietiekami atvērts tam, lai atzītu savas kļūdas un tās labotu?
-
-
Noslēgumā – vadītāja pašvērtējums ir kā GPS – ja tas ir kalibrēts pareizi, jūs nonāksiet tur, kur vajag. Ja nē, var gadīties, ka aizbrauksiet nepareizā virzienā un beigās brīnīsieties, kāpēc neviens neseko jūsu “ģeniālajam” kursam. Tāpēc laiku pa laikam ir vērts paskatīties spogulī, uzklausīt citus un nenobīties no atziņas, ka neviens nav perfekts. Labāk taču būt vadītājam, kurš nepārvērtē sevi, nekā tam, kurš tik ļoti tic savai nemaldībai, ka beigās neviens vairs negrib ar viņu strādāt, vai ne? 
Autore: Laila Snidzāne
