Par līderību runā daudz. Par to, ko šī loma prasa no cilvēka – daudz retāk. Šī saruna ar Ievu Lībķenu ir tieši par to “nospiedumu”, ko atstāj augsta līmeņa atbildība, un par ceļu atpakaļ pie sevis.
Kas ir tas, ko cilvēki nesaprot par līderību, līdz brīdim, kamēr paši nonāk atbildīgā lomā?
Ka līderība ļoti bieži nozīmē vientulību. Bet patiesībā tā ir nepārtraukta lēmumu pieņemšana situācijās, kurās nav pilnīgas informācijas un nav neviena, kurš pateiktu: “Tu dari pareizi”. Jo augstāk tu kāp, jo mazāk paliek to cilvēku, ar kuriem vari būt patiesi atklāts. Ne tāpēc, ka viņu nebūtu, bet tāpēc, ka tava loma to vairs īsti nepieļauj. Un tie, kuri paši nav nesuši šādu smagumu, to reti kad spēj līdz galam izprast.
Kāpēc cilvēki ar lielu atbildību bieži jūtas vientuļi?
Tāpēc, ka viņiem visu laiku jābūt “stiprajiem”. Tu nevari visu laiku šaubīties skaļi. Tu nevari katru savu iekšējo jautājumu apspriest ar komandu. Tu nevari atļauties sabrukt brīdī, kad citi skatās uz tevi kā uz stabilitātes punktu vai miera ostu trakojošā okeānā. Un ar laiku cilvēks pierod turēt sevī daudz vairāk, nekā sākumā bija gatavs un spēja iedomāties.
No ārpuses tas izskatās kā spēks. Bet no iekšpuses – tas ir klusums, vienatne, kurā bieži vien nav, ar ko parunāt.
Ieva, vai šī pieredze tevi atveda līdz koučingam?
Jā, bet ne vienā brīdī. Strādājot vadībā, es arvien skaidrāk redzēju, cik daudz neatbildētu jautājumu cilvēki nes sevī. Arī es pati. Sākotnēji gribēju kļūt par labāku vadītāju savai komandai – ne tikai spiest uz rezultātu, bet saprast, kas ar viņiem notiek. Taču procesā tas kļuva ļoti personiski. Par to, kā es pati tieku galā ar spiedienu un kurā brīdī esmu pārstājusi dzirdēt pati sevi. Koučings man iedeva struktūru tam, ko iepriekš biju tikai intuitīvi jutusi.
Ar ko tu strādā koučingā?
Ar iekšējo un ārējo līderību. Ar to, kā cilvēks domā, pieņem lēmumus un rīkojas situācijās, kurās nav vienkāršu atbilžu. Un, kas ir vēl svarīgāk – ar to, kas notiek viņā pašā: tām šaubām, nogurumu un iekšējo dialogu, kas bieži ir skaļāks par jebkuru ārējo troksni. Pie manis nāk cilvēki, kuri ir atbildīgās lomās un jūt nepārtrauktu spiedienu. Taču neatkarīgi no amata viņus visus vieno tas, ka viņi ir tikai cilvēki ar savām bailēm un apjukuma brīžiem.
Ir tāds paradokss – cilvēks sasniedz virsotni, pēc kuras tiecies gadiem, bet laimes sajūtas nav. Kāpēc tā?
Tas tiešām ir dzīves paradokss. Tu sasniedz mērķi un saproti, ka tas neatrisina to, kas notiek tevī. Tu joprojām esi tu pats – ar tiem pašiem neatbildētajiem jautājumiem un nogurumu, kas, iespējams, ir tikai audzis. Un tad rodas tas neērtais jautājums: “Un tagad – kas tālāk?”
Kā Tev šķiet, kāpēc spēcīgi cilvēki izdeg?
Pilnīgi noteikti ne tāpēc, ka viņi būtu vāji. Es pat teiktu, ka varbūt tādēļ, ka viņi pārāk ilgi var izturēt.
Viņi neapstājas pie pirmajām noguruma vai diskomforta pazīmēm. Viņi vēl “nedaudz var”. Tad viņi “saņemas” vēl mazliet, jo nav jau variantu. Viņi vēl “iztur”. Un bieži vien tieši šī spēja turēt vairāk nekā citi kļūst par iemeslu, kāpēc robeža tiek pārkāpta pārāk vēlu.
Ko tu pati esi sapratusi par sevi, ko agrāk nezināji?
Ka patiesais spēks ne vienmēr ir turpināt. Kādā brīdī es sapratu, ka turpināt darīt to pašu, tikai vēl vairāk, nav risinājums. Un ka apstāties, paskatīties uz sevi un atzīt, ka kaut kas vairs nestrādā, lūk, tas prasa daudz lielāku godīgumu nekā vienkārši turpināt.
Kā Tu palīdzi saviem klientiem?
Es nerodu atbildes viņu vietā. Es radu telpu un klusumu, kurā viņi tās beidzot var sadzirdēt paši. Lielākā daļa cilvēku jau zina risinājumu, viņi vienkārši ikdienas tempā sev neatļauj to atzīt. Dažreiz pietiek ar vienu sarunu, kurā cilvēks pirmo reizi skaļi izrunā to, ko sirds jau sen jūt.
Kas, tavuprāt, mūsdienu cilvēkam pietrūkst visvairāk?
Klusuma. Nevis fiziska (lai gan arī tas bieži vien ir luksuss mūsdienās), bet iekšēja. Telpas, kurā nav jāreaģē, jāatbild, jābūt “formā”. Kur var vienkārši padomāt un sadzirdēt sevi. Bez tā nekāda skaidrība nav iespējama.
Ja Tev būtu jādod viens padoms kādam, kurš šobrīd jūtas apjucis savā skrējienā, kāds tas būtu?
Ne viss ir jāsaprot uzreiz. Dažreiz pietiek ar to, ka tu neignorē to sajūtu, ka kaut kas vairs nestrādā.
Un atļauj sev arī pateikt: “Es nezinu”. Tas bieži noņem daudz lielāku spiedienu, nekā mēģināt uzreiz atrast pareizo atbildi. Kad pati kļuvu par vadītāju, es apzināti teicu savai komandai: Jūs drīkstat teikt “Es nezinu”. Jo bieži cilvēkiem ir iestāstīts, ka viņiem kā ekspertiem viss ir jāzina. Bet realitātē neviens nezina visas atbildes. Un visi mēdz kļūdīties. Šo divu lietu atzīšana noņem milzīgu spiedienu.
Un sāc sev uzdot jautājumus, nevis uzreiz meklēt gatavas atbildes.
Ja šajā sarunā atpazini kādu savu jautājumu vai sajūtu, iespējams, ir vērts to nevis atlikt, bet izrunāt. Ievu vari uzrunāt un vienkārši sākt sarunu. Viņas kontakti ir:
-
-
- Tālrunis: +371 26528634
- E-pasts: info@nextchapterleadership.com
- Lapa sociālajos – Facebook, Instagram un Linkedin.
-
