Šodien rubrikā “Trešdienas ar kouču” pie mums ciemos ir Inese Rutka – cilvēks, kas atbalsta citus ceļā uz mērķiem arī brīžos, kad gribās pamest vai uznāk šaubas. Kāda ir Ineses pieredze koučingā – noskaidrosim 🙂
Inese, kā Tu atradi savu ceļu uz koučingu? Kas Tevi visvairāk tajā uzrunāja?
Mans ceļš uz koučingu veidojās pakāpeniski, strādājot augstākajā izglītībā un ikdienā esot līdzās cilvēkiem dažādos dzīves posmos. Vadot studiju programmu un strādājot ar studentiem, es arvien skaidrāk pamanīju vienu kopīgu lietu: cilvēkiem bieži netrūkst ne zināšanu, ne spēju. Trūkst iekšējās noturības brīžos, kad kļūst grūti.
Es redzēju, cik daudzi zina, ko vēlas, bet šaubās par sevi, vilcinās vai pamazām atkāpjas no saviem mērķiem. Ne tāpēc, ka tie vairs nebūtu svarīgi, bet tāpēc, ka trūkst atbalsta, kas palīdz palikt savā izvēlē.
Koučingā mani uzrunāja tieši šī iespēja — būt līdzās cilvēkam šajā posmā. Radīt telpu, kur var apstāties, izvērtēt, kas notiek, un atgriezties pie tā, kas patiesi ir svarīgs. Tā ir mierīga, strukturēta un ļoti spēcīga pieeja.
Ņemot vērā Tavu pieredzi pieaugušo izglītībā un vadībā — kas, Tavuprāt, palīdz cilvēkam justies noturīgam ilgtermiņā?
Manuprāt, noturība nerodas no kontroles vai perfektiem plāniem. Tā rodas tad, kad cilvēks skaidri apzinās, kas viņam ir svarīgs, un spēj pie šīs apziņas atgriezties arī šaubu brīžos.
Strādājot ar dažādu jomu profesionāļiem, es redzu, cik bieži cilvēki izdeg nevis darba apjoma dēļ, bet tāpēc, ka dzīvo pretrunā ar sevi. Noturību veido iekšējs ritms, skaidras robežas un spēja palikt uzticīgam savām izvēlēm arī tad, kad nav pārliecības par rezultātu.
Kā Tu strādā ar cilvēkiem, kuri jūtas apjukuši vai iestrēguši savā ceļā uz mērķiem?
Parasti sāku ar apstāšanos un skaidrības radīšanu. Daudzi dzīvo pastāvīgā kustībā, bet bez īstas sajūtas, kurp viņi dodas. Koučingā mēs kopā izvērtējam: kas šobrīd notiek, kas prasa visvairāk enerģijas un kas no tā visa ir patiesi svarīgs.
Es strādāju kā atbalsta un atskaites persona — uzdodot jautājumus, spoguļojot, palīdzot noturēt fokusu. Es nedodu gatavas atbildes, bet gan palīdzu cilvēkam pašam palikt procesā un nepamest savus mērķus brīdī, kad rodas šaubas.
Kādi ir biežākie “ahaa” brīži Tavās koučinga sesijās?
Ļoti bieži cilvēki pēkšņi saprot:
“Man nav sevi jāpārtaisa.”
“Es varu turpināt arī bez pilnīgas pārliecības.”
“Man nevajag darīt vairāk — man vajag nepamest.”
“Miers nav atteikšanās, tas ir resurss.”Šajos brīžos cilvēks atgūst sajūtu, ka ar viņu viss ir kārtībā, un ka viņš spēj uzticēties sev arī nenoteiktībā.
Kāds būtu Tavs padoms cilvēkam, kurš zina, ko vēlas, bet šobrīd šaubās par savu ceļu?
Nesteigties ar atteikšanos. Šaubas nav zīme, ka mērķis ir nepareizs. Tās bieži ir signāls, ka cilvēks ir noguris vai viens savā procesā.
Ir svarīgi apstāties, izvērtēt, kas tieši notiek, un atgādināt sev, kāpēc šis ceļš sākotnēji bija svarīgs. Un nav jābūt vienam — saruna ar kouču var palīdzēt atgriezties pie skaidrības un noturēt virzienu.
Kas Tev pašai liek pateikt: “Jā, tieši tāpēc šis darbs ir tā vērts”?
Brīži, kad cilvēks no iekšējas spriedzes nonāk mierā. Kad pleci nolaižas, balss kļūst drošāka un skatienā parādās skaidrība. Kad viņš paliek savā ceļā nevis tāpēc, ka “vajag”, bet tāpēc, ka pats to izvēlas.
Tieši šajos brīžos es redzu, cik liela nozīme ir klātbūtnei, kas nevelk, bet notur. Un tad es zinu — šis darbs ir tā vērts.
Paldies, Inese, par sarunu un atvērtību!
Ja vēlies parunāt ar Inesi vai pastrādāt koučinga procesā, sazinies pa tiešo:
Kontaktinformācija:
-
-
- Inese Rutka
- Tālrunis 22559677
- E-pasts: irutka@gmail.com
-
