Mēs daudz runājam par komunikācijas prasmēm. Skaidri izteikties. Argumentēt. Sniegt atgriezenisko saiti. Vadīt sarežģītas sarunas. Taču viena daļa bieži paliek ēnā – ko mēs darām tajā brīdī, kad runā otrs cilvēks?
-
-
- Vai klausāmies? Vai jau gatavojam savu atbildi?
- Vai jautājam, lai tiešām saprastu? Vai jautājuma formā mēģinām pateikt savu viedokli?
- Un cik bieži saruna beidzas ar ļoti labu diskusiju, pēc kuras neviens īsti nezina, kas notiks tālāk?
-
Tieši te ļoti noder koučinga prasmes. Un nē, tās nav paredzētas tikai profesionāliem koučiem.
Aktīva klausīšanās, jautājumu uzdošana, spēja izturēt pauzi, dzirdētā atspoguļošana un skaidra vienošanās par nākamo soli ir prasmes, kas noder vadītājam sarunā ar darbinieku, kolēģiem sapulcē, HR profesionālim intervijā un arī mums katram ikdienas sarunās.
Pamēģināsim tās pārcelt no koučinga sesijas parastā otrdienas rīta sarunā.
1. Klausīties, lai saprastu, nevis lai atbildētu
It kā pašsaprotami. Tomēr pamēģini nākamajā sarunā pavērot, kas notiek tavā galvā, kamēr otrs cilvēks runā.
Cilvēks saka:
“Es vairs netieku galā ar visiem šiem projektiem…”
Un mūsu galvā jau sākas:
Jā, viņam vajadzētu labāk plānot.
Man arī reiz bija tāda situācija.
Es zinu, ko viņam vajadzētu darīt.
Kad viņš beigs runāt, es pateikšu…
Fiziski mēs klusējam. Taču lielu daļu uzmanības jau esam novirzījuši prom no sarunas. Aktīvā klausīšanās sākas ar ļoti vienkāršu disciplīnu – kādu brīdi nemēģināt cilvēku labot. Tas nenozīmē tikai dzirdēt vārdus. Klausoties mēs varam pamanīt, ko cilvēks atkārto, kur mainās balss, par ko viņš runā ļoti ātri un kur pēkšņi apstājas.
Aktīvo klausīšanos apraksta tieši šādā plašākā nozīmē – klausīties gan tajā, ko cilvēks pasaka, gan tajā, kas paliek nepateikts, un uztvert vārdus kontekstā.
Kā tas izskatās praksē?
Darbinieks saka:
“Es nezinu. Laikam jau izdarīšu pati. Tā būs vienkāršāk.”
Vadītājs var dzirdēt tikai informāciju:
“Labi, tad izdari.”
Bet var sadzirdēt arī kaut ko citu:
“Tu saki, ka izdarīt pašai būs vienkāršāk. Kas šajā situācijā tev šobrīd šķiet sarežģīts?”
Otrajā variantā saruna turpinās. Varbūt problēma nemaz nav darba apjomā. Varbūt cilvēks neuzticas kolēģim. Varbūt nezina, kā deleģēt. Varbūt baidās zaudēt kontroli. Ja mēs pārāk ātri atbildam, to nekad neuzzinām.
Mikroprakse:
Vienā sarunā dienā apzināti atsakies no domas “ko es tūlīt atbildēšu?” un klausies ar vienu jautājumu galvā: Ko šis cilvēks patiesībā mēģina man pateikt?
2. Uzdot jautājumu, nevis paslēpt padomu aiz jautājuma zīmes
Koučinga jautājums nav sarežģīts vai īpaši gudrs jautājums.
Bieži labs jautājums ir pavisam īss.
-
-
- “Ko tu par to domā?”
- “Kas tev šobrīd traucē?”
- “Ko tu jau esi mēģinājis?”
- “Ko tu gribētu panākt?”
-
Grūtākā daļa sākas citur – vai mēs tiešām esam gatavi dzirdēt atbildi, kuru paši nebijām paredzējuši?
Salīdzinām divus jautājumus.
“Vai tev nešķiet, ka vajadzētu vispirms aprunāties ar kolēģi?”
un
“Ko tu gribētu darīt tālāk?”
Pirmajam ir jautājuma zīme, bet atbilde tajā jau praktiski ielikta. Otrais atstāj cilvēkam vietu domāt. Tas nenozīmē, ka nekad nedrīkstam dot padomu. Vadītājam, ekspertam vai kolēģim reizēm tieši tas arī jādara. Atšķirība ir izvēlē: “Vai es šobrīd sniedzu savu ekspertīzi, jo tā tiešām ir nepieciešama? Vai vienkārši nevaru izturēt brīdi, kurā otram vēl nav atbildes?”
Ļoti praktisks tests
Pirms uzdod jautājumu, pajautā sev: Vai es jau zinu, kādu atbildi gribu dzirdēt? Ja atbilde ir “jā”, iespējams, tas nav jautājums. Tas ir mans viedoklis, kuram uzvilkts jautājuma kostīms.
Mikroprakse:
Nākamreiz, kad gribas teikt: “Vai tev nevajadzētu…?” apstājies un pārveido to par: “Kādas iespējas tu šobrīd redzi?”
3. Neaizpildīt katru klusuma sekundi
Šī, manuprāt, ir viena no grūtākajām komunikācijas prasmēm. Tu uzdod jautājumu. Cilvēks klusē. Paiet viena sekunde. Divas. Un galvā jau parādās doma: Laikam nesaprata jautājumu. Tad sākam palīdzēt:
-
-
- “Es domāju, piemēram…”
- “Nu, varbūt varētu…”
- “Es ar to domāju…”
-
Un cilvēkam vairs nav jādomā. Mēs esam pārņēmuši procesu.
Klusums sarunā ne vienmēr nozīmē, ka kaut kas nogājis greizi. Reizēm cilvēks vienkārši domā. Īpaši tad, ja jautājums nav par faktu.
Uz jautājumu “Kad ir termiņš?” var atbildēt uzreiz.
Uz jautājumu “Ko tu šajā situācijā patiesībā gribi?” var būt vajadzīgs laiks.
Koučingā klusums ir minēts kā viens no veidiem, kā koučs var palīdzēt cilvēkam nonākt pie jaunas apzināšanās. Arī praktiskajos materiālos koučinga treneri iesaka pēc cilvēka teiktā uz īsu brīdi nesteigties ar nākamo jautājumu.
Pamēģini vienu mazu eksperimentu
Uzdod jautājumu. Un pēc tam nedari neko. Neskaidro to. Nepārfrāzē. Nepiedāvā variantus. Sagaidi atbildi.
Iespējams, pirmās reizes tās trīs klusuma sekundes šķitīs pēc veselas minūtes.
Tieši tā arī trenējas šī prasme.
4. Atspoguļot to, ko dzirdēji
Atspoguļošanu reizēm sajauc ar mehānisku otra cilvēka teiktā atkārtošanu.
Cilvēks:
“Man ir ļoti daudz darba.”
Tu:
“Es dzirdu, ka tev ir ļoti daudz darba.”
Tā var darīt, bet diez vai saruna no tā būtiski mainīsies.
Vērtīga atspoguļošana nozīmē mēģināt noķert domu, pretrunu, uzsvaru vai saikni, ko esi sadzirdējis.
Piemēram:
“Tu jau trešo reizi piemini, ka negribi pievilt komandu.”
Vai:
“No vienas puses, tu saki, ka vēlies vairāk atbildības, bet, runājot par šo projektu, mēģini no tās atteikties. Kā tu pats to redzi?”
Vai pavisam vienkārši:
“Ja pareizi saprotu, problēma nav pašā uzdevumā. Tevi vairāk satrauc, kā šo lēmumu uztvers pārējie.”
Un tad – apstāties. Nevis pieņemt, ka mūsu interpretācija ir pareiza, bet ļaut otram to precizēt:
“Jā, tieši tā.”
vai
“Nē, patiesībā ir otrādi…”
Abi varianti ir vērtīgi.
Labas sarunas mērķis nav pierādīt, cik precīzi mēs protam nolasīt cilvēku. Atspoguļojums palīdz pašam runātājam labāk sadzirdēt savu domu. Reizēm cilvēks, dzirdot savu domu no otra, pats saka:
“Pagaidi… es tagad sapratu, ko es visu laiku daru.”
Tie ir interesanti sarunu mirkļi.
5. Sarunas beigās vienoties, kas notiks tālāk
Ir sarunas, pēc kurām cilvēki jūtas ļoti labi. Visu izrunājām. Daudz ko sapratām. Bija laba diskusija. Paiet nedēļa, un nekas nav mainījies.
Te parādās vēl viena ļoti praktiska koučinga prasme – sarunas beigās savienot apzināšanos ar rīcību.
Nevis pašam noteikt:
“Labi, tad dari tā…”
bet palīdzēt cilvēkam konkretizēt:
Ko tu darīsi tālāk?
Un, ja nepieciešams:
-
-
- “Kad?”
- “Kas varētu traucēt?”
- “Kādu atbalstu tev vajag no manis?”
-
Vadītājam šis ir īpaši vērtīgs ieradums. Piemēram, viena pret vienu sarunas beigās var šķist pilnīgi skaidrs, par ko esat vienojušies. Taču pēc nedēļas vadītājs domā: “Bet mēs taču sarunājām…”, kamēr darbinieks ir pārliecināts, ka tā bijusi vienkārši diskusija.
Tāpēc pēdējās divas minūtes reizēm ir tikpat vērtīgas kā iepriekšējās četrdesmit.
Profesionālā koučinga kompetencēs šī pāreja no atziņas uz cilvēka paša izvēlētu rīcību ir aprakstīta kā klienta izaugsmes veicināšana – cilvēks pats veido savus nākamos soļus un saglabā atbildību par savu rīcību.
Koučinga prasmes nemaina sarunu tāpēc, ka mēs uzdodam “pareizos jautājumus”
Var iemācīties divdesmit labus koučinga jautājumus un joprojām sarunāties diezgan slikti. Jo jautājums pats par sevi nav maģisks.
Daudz nosaka tas, no kādas pozīcijas mēs to uzdodam.
-
-
- Vai es patiešām esmu ziņkārīgs?
- Vai es pieļauju iespēju, ka otrs cilvēks situāciju redz citādi nekā es?
- Vai spēju nepārņemt atbildību brīdī, kad cilvēkam kļūst grūti?
-
Vadītājam šādas sarunas ir praktiski katru dienu. Piemēram, darbinieks atnāk ar problēmu:
“Ko man tagad darīt?”
Ātrākais variants ir atbildēt. Dažreiz tieši tas arī būs vajadzīgs. Bet citreiz vērtīgāka saruna sākas ar:
“Ko tu pats jau esi apsvēris?”
Šajā brīdī vadītājs nav kļuvis par kouču un darba vieta nav pārvērtusies koučinga sesijā. Viņš vienkārši nav automātiski pārņēmis domāšanu otra cilvēka vietā. Un tā jau ir ļoti liela atšķirība.
Ar kuru prasmi sākt?
Nevajag mēģināt nākamajā pirmdienā kļūt par perfektu klausītāju, izcilu jautājumu meistaru un vēl iemācīties komfortabli klusēt. Izvēlies vienu prasmi.
Piemēram, visu nākamo nedēļu trenē tikai pauzi.
-
-
- Pirms atbildi – divas sekundes.
- Pēc sava jautājuma – nesteidzies to papildināt.
- Kad cilvēks pabeidz domu – uzreiz nesāc savējo.
- Pēc nedēļas pavēro, kas sarunās ir mainījies.
-
Tad vari izvēlēties nākamo prasmi.
Koučinga prasmes vislabāk iemācās tieši šādi – nevis izlasot par tām, bet pamanot savu ierasto uzvedību īstā sarunā un pamēģinot kaut ko mazliet citādi. Un reizēm ar šīm dažām sekundēm jau pietiek, lai sarunā parādītos vieta tam, ko iepriekš neviens nepaspēja pateikt.
Rakstu sagatavoja: Laila Snidzāne – profesionāls koučs, koučinga trenere un MetaCoach vadītāja 🙂
Publicēšanas datums: 2026.gada 3.oktobris
