Jautājums “Kāda ir mana vieta šajā pasaulē” parasti neuzrodas brīdī, kad viss sabrūk. Tas parādās klusāk. Brīdī, kad ārēji viss ir sakārtots, bet iekšēji ir sajūta – es it kā daru pareizi, bet nejūtos savā vietā.
Koučinga sarunās šis jautājums bieži sākas ar pavisam praktisku tēmu – nogurums, motivācijas kritums, konflikts komandā. Taču aiz tā slēpjas dziļāks slānis: kādā lomā es dzīvoju un vai tā ir mana izvēle?
Loma nav identitāte
Mēs visi esam vairākās lomās vienlaikus. Profesionālā loma, ģimenes loma, draugu lokā, sabiedrībā. Lomas palīdz orientēties attiecībās. Tās ir vajadzīgas.
Problēma sākas tad, kad loma kļūst par vienīgo definīciju. “Es esmu vadītāja.” “Es esmu stiprs cilvēks.” “Es esmu tas, kurš vienmēr visu atrisina.” Ja šī loma sabrūk, šķiet, ka sabrūk viss.
Koučingā mēs atdalām būtību no lomas. Piemēram, klients, kurš sevi redz tikai kā uzņēmuma īpašnieku, pēc dziļākas izpētes atklāj, ka viņa būtība ir radīt struktūru un virzienu. Uzņēmums ir tikai viens no veidiem, kā tas izpaužas. Ja uzņēmums mainīsies, viņa kodols nepazudīs.
Šī atšķiršana atdod brīvību.
No kurienes nāk manas lomas
Daudzas lomas nav apzināti izvēlētas. Tās ir pārņemtas.
Ģimenē – “tu esi atbildīgākais”. Darbā – “tu esi tas, kurš vienmēr izglābj situāciju”. Attiecībās – “tu esi mierinātājs”. Laika gaitā šīs lomas kļūst par ieradumu.
Koučinga praksē bieži redzu situāciju, kur cilvēks ir izcils profesionālis, bet iekšēji noguris. Sarunā atklājas, ka viņš gadiem spēlē “glābēja” lomu. Viņš risina citu problēmas, bet ignorē savējās. Kad viņš pirmo reizi uzdod sev jautājumu “vai tā tiešām ir mana loma?”, parādās klusums.
Ne katra loma, ko labi protam spēlēt, ir tā, kas mums der ilgtermiņā.
Praktisks uzdevums – kā saprast savas lomas
Lai saprastu, kādās lomās tu dzīvo, nepieciešama konkrēta analīze, nevis tikai sajūta.
- Lomu kartēšana.
Paņem lapu un uzraksti visas savas aktuālās lomas. Profesionālās, ģimenes, sociālās. Nerediģē, vienkārši uzskaiti. - Enerģijas audits.
Pie katras lomas atzīmē:
– Vai šī loma mani uzlādē vai iztukšo?
– Vai es šajā lomā jūtos brīvs vai saspringts?
– Vai es tajā esmu patiess vai spēlēju?
Svarīgi vērot ķermeņa reakciju. Ja, domājot par konkrētu lomu, pleci savelkas vai parādās smagums, tas ir signāls. Ķermenis bieži zina ātrāk nekā prāts.
- Izcelsmes jautājums.
Pie katras lomas uzdod sev:
– Kad es to pieņēmu?
– Kāda situācija to radīja?
– Vai es to izvēlējos vai pielāgojos?
Šeit bieži atklājas, ka loma radusies kā aizsardzības mehānisms. Piemēram, “būt stipram” kā reakcija uz haotisku vidi bērnībā.
Kā saprast, vai loma patiešām ir mana
Ir trīs praktiski kritēriji.
- Pirmais – saskaņa ar vērtībām.
Ja loma ļauj realizēt manas vērtības, tajā ir jēga. Ja es vērtēju brīvību, bet mana loma balstās uz pastāvīgu kontroli, iekšējais konflikts būs neizbēgams. - Otrais – ilgtspējīga enerģija.
Savējā loma nogurdina fiziski, bet neiztukšo iekšēji. Piemēram, treneris pēc dienas var būt noguris, bet joprojām jūtas dzīvs. Svešā loma rada tukšumu. - Trešais – izvēles sajūta.
Pat ja es turpinu konkrēto lomu, vai es to daru apzināti? Vai es varu pateikt “es izvēlos”, nevis “man jābūt”?
Koučinga sarunā šis bieži ir pagrieziena punkts. Cilvēks saprot, ka viņš nav ieslodzīts. Viņš vienkārši ilgi nav pārskatījis savas vienošanās ar sevi.
Mana vieta kā funkcija, nevis statuss
Bieži jautājums “kāda ir mana vieta pasaulē?” ir pārāk abstrakts. Praktiskāk ir jautāt: kādu funkciju es dabiski pildīju dažādās dzīves situācijās?
- Varbūt Tu savieno cilvēkus.
- Varbūt radi struktūru.
- Varbūt uzdod neērtus jautājumus, kas palīdz citiem augt.
Šī funkcija atkārtojas dažādās lomās. Kad cilvēks atrod šo kodolu, viņš pārstāj izmisīgi turēties pie konkrēta amata vai titula. Viņš sāk meklēt vietas, kur šī funkcija var izpausties.
Pašizziņa kā atbildība
Pašizziņa nav romantisks ceļojums. Tā ir atbildība. Atbildība ieraudzīt, ka es spēlēju lomu, kas man vairs neder, nozīmē pieņemt lēmumu – turpināt vai mainīt.
Koučinga pieeja šeit nav dot gatavu atbildi. Tā palīdz uzdot precīzus jautājumus un izturēt klusumu, kurā dzimst skaidrība.
Var sākt ar vienu vienkāršu teikumu:
Ja nevienam nekas no manis nebūtu jāgaida, kādu lomu es šodien izvēlētos pati?
Atbilde, iespējams, nebūs tūlītēja. Taču tieši tur sākas ceļš uz savu vietu – nevis pasaulē kopumā, bet vispirms sevī.
