Šodien rubrikā “Trešdienas ar koučiem” ciemos pie mums viesojas Kadrija Beirote – fantastisks cilvēks ar dzirkstošu enerģiju. Kadrija ir ne tikai koučs, bet arī pedagods, kā arī apvieno sevī vēl vairākas interesantas lomas. Kā? Uzzināsim vairāk 🙂
Kadrija, kā sākās Tavs ceļš pedagoģijā un kas Tevi tajā visvairāk aizrauj?
Patiesībā pedagoģijas virzienā lūkojos jau sen – kad vēl gāju 9.klasē, un vasaras brīvlaikā apstaigāju bērnudārzus, lai pieteiktos darbā par auklīti. Vienā arī paliku un patiešām izbaudīju šo laiku! Atceros, vadītāja reiz vērsa uzmanību, ka man kā auklītei NAV jāuzņemas arī audzinātāju atbildība :), taču man ļoti patika. Varēju ņemties ar mazajiem ķipariem, iet staigāt, darboties un pat neapzinājos, ka patiesībā man daudz kas no ta nebija jādara.
Taču tāds pavisam apzināts ceļš uz pedagoģiju sākās pēc vairākiem gadiem, kad jau biju bijusi mārketinga un reklāmas jomā, uzņēmējdarbībā, kad reizēm gadījās novērot situācijas, kurās jutu, ka būtu daudz vērtīgāk rīkoties pavisam citādāk. Man jau bija maģistra grāds uzņēmējdarbības vadībā, kad sapratu, ka – ļoti, nu ļoti gribu būt skolā. Kad sāku par to runāt skaļi, viss burtiski dažu nedēļu laikā sakārtojās tā, lai varu tur nokļūt. Kā saku – it kā izritinājās sarkanais paklājs! 🙂 Tā nu esmu skolā. Sākumskolā. Un ļoti izbaudu šo iespēju būt ar bērniem diendienā. Tas laikam arī ir tas, kas visvairāk aizrauj – ka Tavu acu priekšā mazs ķipars veidojas par aizvien spēcīgāku personību, ar savu īpašo potenciālu, kuru Tu kā pedagogs vari palīdzēt atklāt, “uzplaucināt” un izkopt.
Kā Tu sevī apvieno pedagogu, kouču un NLP treneri? Kā šīs lomas viena otru papildina?
Es nevaru iedomāties, kā pedagogs varētu strādāt ikdienā, ja kaut vai intuitīvi nelietotu koučinga un NLP metodes, jautājumus, kas atver, kas liek domāt, iedziļināties, atvērties, virzīties. Jebko mācoties, kur tiek daudz praktizēts – un koučingā un NLP tā ir – tas jau kļūst par Tavu ikdienu un dzīvesveidu. Līdz ar to – es neteiktu, ka tās ir lomas, kas viena otru papildina. Drīzāk – prasmes, kas pārklājas, bagātina, veido plašāku un dziļāku redzējumu, izpratni par “kāpēc” lietoju vienu vai citu pieeju un ko tas dod ilgtermiņā.
Kādas galvenās pārmaiņas Tu esi novērojusi bērnos un pieaugušajos, kuri apgūst jaunas zināšanas caur koučinga pieeju?
Viena no īpašām pārmaiņām – ka šie jautājumi sāk “dzīvot” cilvēkā, un viņš kādās savas dzīves, ikdienas situācijās šos jautājumus sāk uzdot pats. Un ir fantastiski vērot, kā jau mazi ķipari formulē atvērtos jautājumus, spēj pamatot viedokli, savos ikdienas darbos jautā, piemēram : “Ja Tu būtu grāmatas autors, ko Tu darītu citādāk un kāpēc?” Vai grupu darbos mudina domāt dziļāk ar, piemēram : “Un kas vēl? Ko vēl Tu vari pastāstīt? Un, ja Tu zinātu, ko Tu teiktu?” utl. Domāšana kļūst plašāka, es teiktu – arī drosmīgāka. Jauda lielāka. Ticība saviem spēkiem lielāka. Prasme komunicēt – gan ieklausīties, gan formulēt savu viedokli, pastāvēt par to – spēcīgāka. Kristiskā domāšāna. Vērība. Savstarpējā mijiedarbība cieņpilnāka un pieņemošāka. Un TAS savukārt veido patīkamu klases klimatu un lielisku augsni.
Koučings pedagoģijā – ko tas nozīmē? Kas ir koučings izglītībā, un kā tas atšķiras no tradicionālās mācīšanas jebšu mācīšanās bez koučinga pieejas?
Es teiktu, ka koučings pedagoģijā pamatā ir attieksme un darbības veids, kurā pedagogs vai jebkurš izglītības speciālists ne tikai pasniedz saturu, bet palīdz skolēnam atklāt un attīstīt savu potenciālu. Tas nav par to, kā bērnam iedot gatavas atbildes. Drīzāk tas ir par dziļāku izpratni – ko skolēns domā, kā viņš uzzina un kā jūtas, par cilvēcisku sarunu, kur skolotājs klausās, uzdod atvērtus jautājumus, par pašmotivācijas un atbildības veicināšanu – nevis tikai vērtējumu dēļ, bet tādēļ, ka notiek līdzdalība, iesaiste un tā attiecīgi veidojas piederības sajūta.
Izglītībā koučings pilnīgi noteikti ir metodes UN attieksmes apvienojums, kas veicina:
- skolēnu pašrefleksiju (piem., kas man padodas, ar ko iet grūtāk? Ko varu darīt lietas labā? utl. BEZ nosodījuma )
- skolēnu mērķtiecīgu attīstību ;
- skolotāja klātesamību – ne tikai kontroli un vērtēšanu, bet VĒROŠANU un attiecīgo virzību (savā ziņā – fasilitatora funkcija!)
Tas ir process, kurā skolēns ir līdzautors sava mācīšanās ceļā, un skolotājs ir mentors, atbalsta persona, nevis tikai zināšanu pasniedzējs un pārbaudītājs (ko, kā zināms, var viegli aizstāt ar daudz un dažādiem rīkiem… ) .
Pielietojot koučinga pieeju, skolotājs VADA pilnu procesu, nevis tikai nodod saturu. Tai skaitā grupas dinamiku klasē (un nevis tikai audzinātājs to dara!) .
Koučinga pieejā uzmanība vairāk vērsta uz katra indivuālo izaugsmi, nevis tikai uz konkrēto rezultātu/vērtējumu.
Vārdu sakot – koučings pedagoģijā nozīmē nevis tikai “iemācīt vielu”, bet atklāt kopā ar skolēnu (jāatzīst, reizēm arī kopā ar viņa vecākiem!) viņa spējas, motivāciju un iekšējo spēku mācīties. Tas pilnīgi noteikti ir par ilgtermiņa attīstību, ne tikai par ātru atbildi vai labāko atzīmi.
Kādas prasmes koučings ir palīdzējis attīstīt Tev kā skolotājai?
Pirmkārt, tas ir attīstījis prasmi klausīties vērīgāk un – “starp rindiņām”. Ne tikai dzirdēt bērna teikto, bet sadzirdēt arī to, kas nāk tam līdzi – emocijas, šaubas, vajadzības. Tas palīdz veidot drošu vidi, kur bērns jūtas pieņemts un gatavs mācīties. Prasme redzēt plašāk ir ārkārtīgi vērtīga un noteikti – attīstāma.
Otrkārt, koučings pilnīgi noteikti ir stiprinājis jautājumu uzdošanas prasmi. Jau mācoties Montessori pedagoģiju par to runājām – ĻAUT bērnam ATKLĀT, darīt, neskriet pa priekš ar saviem padomiem! Mācoties un praktizējot koučingu trenējamies uzdot atvērtus, domāšanu rosinošus jautājumus, kas pilnīgi noteikti palīdz bērniem pašiem nonākt pie atziņām, nevis tikai saņemt gatavas atbildes. Tas īpaši attīsta bērnu atbildību par savu mācīšanos, palīdz atklāt savu varēšanu un piedzīvot to īpašo dzirksti, kad “Man izdevās! Es sapratu!” utl. Un ŠIE mirkļi savukārt dot lielu atbalstu un resursu arī citās dzīves situācijās, kad iezogas šaubas par sevi.
Treškārt, koučinga pieeja man palīdzējusi attīstīt pacietību un uzticēšanos procesam. Ne visi risinājumi rodas uzreiz, un ne visi bērni virzās vienā tempā. Koučings māca noticēt, ka izaugsme notiek arī tad, kad tā nav uzreiz redzama. Fokusēties uz katra personīgo izaugsmi,n nevis tikai uz vēlamo vērtējumu e-klasē.
Ļoti būtiska prasme ir arī pašrefleksija – spēja regulāri apstāties un uzdot sev jautājumus: Kas šodien `darbojās`? Ko es varu darīt citādāk? Kā mana attieksme ietekmē klasi? Kas šodien “nogāja greizi”? Kāpēc? utt.utt. Tas ļauj augt profesionāli un, kas svarīgi – bez izdegšanas.
Un visbeidzot – koučings savā ziņā palīdz attīstīt arī tādu līdzvērtīgu attiecību veidošanu ar skolēniem, ar bērnu vecākiem. Pedagogs joprojām ir autoritāte – nekad neesmu izjutusi, ka nav, taču nevis kaut kādā ziņā `pārāks` – drīzāk kā ceļabiedrs, kā mentors mācīšanās procesā. Es teiktu – koučinga pieeja palīdz veidot vidi, telpu, kurā bērni mācās domāt, just un augt. Un to ir fantastiski redzēt un būt tam klāt!
Kā koučinga metodes var palīdzēt bērniem labāk izprast un pielietot jaunas zināšanas? Kādi metožu, pieeju, instrumentu piemēri?
Koučinga metodes palīdz bērniem ne tikai iemācīties jaunu informāciju, bet padarīt zināšanas par savējām – saprast, kāpēc tās ir vajadzīgas un kā tās var izmantot reālās situācijās. Būtiskākā atšķirība, iespējams, ir tā, ka koučinga pieejā bērns netiek pasīvi vadīts cauri vielai, bet tiek iesaistīts domāšanā, izvēlē un refleksijā.
1. Pamatu pamats – atvērtie jautājumi – domāšanas iedarbināšanai
Tā vietā, lai uzreiz skaidrotu vai labotu, pedagogs JAUTĀ : piemēram : “Kā tu pats to saproti? Kā Tu domā, kas Tev labi sanāca? Kāpēc? Kas traucēja izdarīt tā, kā plānoji? Kas tev šeit šķiet svarīgākais? Kur vēl tu šo varētu izmantot? utt.utt.
2. Refleksijas pauzes – izpratnes nostiprināšanai
Koučinga pieejā mācīšanās procesā apzināti tiek iekļautas īsas refleksijas, ko pat ne visi pieaugušie izmanto. Piemēram – Ko jaunu es šodien uzzināju? Kas man bija viegli, kas – izaicinoši? Kas man bija vērtīgi un kas – patika? (Un jau pavisam mazi ķipari zina, ka šīs divas lietas bieži vien mēdz būt pavisam atšķirīgas!) Ko es darītu citādi nākamreiz?
Tas palīdz bērniem apzināties kā viņi mācās, ne tikai ko mācās, un veido pamatu mācīšanās prasmēm ilgtermiņā.
3. Mērķu izvirzīšana bērnam saprotamā valodā
Pat sākumskolā bērni var mācīties izvirzīt vienkāršus mērķus, piemēram: “Šodien es gribu iemācīties…” vai “ Stundas beigās es gribētu prast…” utl.
Koučinga pieeja palīdz mērķus formulēt pozitīvi un sasniedzami, kas stiprina iekšējo motivāciju un atbildību par mācīšanos!
4. Vizualizācijas un simboli
Bērniem īpaši labi strādā koučinga instrumenti, kas balstās tēlos – sajūtu skalas, emociju kartītes, dažādas metaforas, asociatīvās kartītes, attēli, zīmējumi vai simboli, kas atspoguļo gan izpratni, gan iekšējo emocionālo stāvokli u.c.
5. Pašvērtējums, nevis tikai ārējs vērtējums
Piemēram, “Kā tu pats vērtē savu darbu? Ar ko tu vari lepoties? Kas vēl jāpatrenē? “ utl.
Tas māca bērniem godīgi izvērtēt sevi, nebaidoties kļūdīties, un veicina izaugsmes domāšanu!
Ar katru gadu aizvien vairāk pārliecinos, ka koučinga metodes palīdz bērniem:
- domāt dziļāk,
- saprast mācīšanās jēgu,
- saistīt zināšanas ar dzīvi,
- uzņemties atbildību par savu izaugsmi.
Rezultātā mācīšanās kļūst nevis par uzdevumu izpildi, bet par tādu nebeidzamu un ārkārtīgi interesantu iekšēju procesu, kurā bērns aug kā domājoša, reflektējoša personība, rodas kolosālas idejas un lielāka jauda tās īstenot!
Kā Tev šķiet, kā mainās skolotāja un skolēna attiecības, kad klasē tiek izmantota koučinga pieeja?
Ieviešot koučinga pieeju klasē, manuprāt, skolotāja un skolēna attiecības kļūst daudz cilvēcīgākas, līdzvērtīgākas un balstītas uzticībā. Pedagogs saglabā savu profesionālo autoritāti, taču tā vairs nav balstīta kontrolē vai varas demonstrējumos, bet gan cieņā un sadarbībā – tādā cita līmeņa mijiedarbībā.
Skolēns šādā vidē vairāk jūtas sadzirdēts un nozīmīgs. Viņš saprot, ka viņa domas, sajūtas un viedoklis ir svarīgi, un tas veicina drošības sajūtu. Drošā vidē bērni daudz vieglāk uzdrošinās domāt, jautāt un kļūdīties – un tieši kļūdas kļūst par mācīšanās resursu, nevis neveiksmi.
Protams, ar konfliktiem ir vieta būt! 🙂 Dabiski. Kā jau visur, kur iesaistās dzīvi cilvēki ar dažādām izpratnēm par robežām. Taču arī konflikti kļūst par izaugsmes un savstarpējo attiecību veidošanas daļu.Manuprāt, pedagoga loma jau sen kā mainās – no zināšanu pasniedzēja un savā ziņā kontrolētāja uz izaugsmes procesa vadītāju un atbalsta personu. Pedagogam ir jādod teorētiskais ietvars, jā, protams, taču arī jāuzdod jēgpilni jautājumi un jāpalīdz skolēnam pašam atrast risinājumus. Tas arī lieliski stiprina skolēna pašcieņu un atbildību par savu mācīšanos. Rezultātā klasē arī veidojas tāda kā sadarbības kultūra, kur mācīšanās nav tikai pienākums, bet kopīgs un savā ziņā vienojošs ceļš.
Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar ko skolotāji šobrīd saskaras, un kā koučings var palīdzēt tos risināt?
Viens no lielākajiem izaicinājumiem mūsdienu skolotājiem ir pārslodze un izdegšanas risks, kā arī darbs ar ļoti atšķirīgām skolēnu vajadzībām vienlaikus. Nereti skolotāji jūtas vieni savā atbildībā – starp prasībām, rezultātiem un emocionālo slodzi. Tāpat, vadot kursus un seminārus pedagogiem, bieži vien dzirdu par problēmsituācijām ar skolēnu vecākiem.
Koučings palīdzētu skolotājiem apzināt savas robežas, resursus un prioritātes, iemācīties reflektēt par notiekošo un meklēt risinājumus, nevis vainīgos. Kamēr apgūsti koučingu, ir ļoti daudz prakses, un tas savukārt – ļoti stiprina iekšējo noturību, skaidrību lēmumos un atgriež sajūtu, ka pedagogs pats var ietekmēt savu profesionālo ikdienu. Rezultātā pieaug gan labbūtība, gan darba jēgpilnums. Mainās attieksme gan pret ikdienas situācijām, gan sevi, saviem resursiem un risinājumiem.
Kā pedagogiem pašiem noturēt motivāciju un to iekšējo dzinuli, strādājot ar bērniem un vecākiem?
Pedagoga motivācija saglabājas tad, ja viņš apzinās savas robežas, jēgu un ietekmi. Manuprāt, ir ļoti svarīgi ik pa laikam regulāri apstāties, reflektēt par paveikto un pamanīt ne tikai problēmas, bet arī mazās uzvaras ikdienā. Atgriezties ik pa laikam pie jautājuma “Kāpēc es to daru?”, stiprināt iekšējo motivāciju un nebalstīt savu pašvērtību tikai ārējā novērtējumā. Ja pedagogs jūtas sadzirdēts, atbalstīts un pats sev ir labvēlīgs, viņš spēj ar daudz lielāku mieru un jaudu būt arī kopā bērniem un viņu vecākiem.
Kā skolotāji var ieviest koučinga pieeju savās klasēs jau rīt?
Nezinu, vai tā gluži – ka jau rīt`viss notiktu`, ja šis viss nav praktizēts un trenēts 🙂 , bet labā griba noteikti ir lielisks sākums! Jau rīt, piemēram, pedagogs var aizstāt vienu skaidrojumu ar jautājumu, piemēram: “Kā tu domā, kāpēc tas tā ir?” vai “Kā tu nonāci pie šī risinājuma?”
Var ieviest arī īsu refleksijas brīdi stundas beigās – viens jautājums bērniem: “Ko jaunu es šodien iemācījos?” vai “Kas man šodien izdevās?” Tas aizņem tikai pāris minūtes, bet būtiski stiprina mācīšanās apzinātību.
Es teiktu – kas, mauprāt, ir īpaši svarīgi – koučinga pieeja sākas ar skolotāja attieksmi. Ar gatavību klausīties, dot laiku domāšanai un uzticēties, ka bērns spēj vairāk, nekā sākumā šķiet. Tieši šīs mazās izmaiņas ikdienā pakāpeniski veido lielas pārmaiņas klasē.
Kā vecāki var izmantot koučinga principus, lai atbalstītu bērnus mācībās un ikdienā?
Vecāki var izmantot koučinga principus, vairāk klausoties un mazāk steidzoties dot padomus. Tā vietā, lai uzreiz pateiktu, kā rīkoties, noder jautājumi: “Kā tu to varētu atrisināt?”, “Kas tev šeit šķiet grūtākais?” utl. NESTEIGTIES! Steiga, manuprāt, ir viens no mūsdienu laikmeta lielajiem traucēkļiem un izaicinājumiem. ĻAUT bērnam izdarīt pašam un atklāt savu varēšanu! (Jau sākot ar rāvējslēdzēja aizvēršanu un somas sakārtošanu!)
Svarīgi ir arī pamanīt bērna centienus, atzinīgi izcelt pieliktās pūles, ne tikai rezultātu, un iedrošināt bērnu reflektēt par savu pieredzi – kas izdevās, ko varētu darīt citādi. Tas stiprina bērna pašapziņu un atbildības sajūtu un rada to īpašo `mirdzumu` actiņās, ka “Man sanāca! Pašam!”
Kādu vēstījumu Tu vēlētos nodot skolotājiem un vecākiem, kas vēlas atbalstīt bērnus izglītības ceļā?
Uzticieties bērnam un procesam. Bērniem nav vajadzīgi perfekti pieaugušie – viņiem vajadzīgi klātesoši, atbalstoši un patiesi pieaugušie, kas tic viņu spējām arī tad, kad pašiem bērniem šī ticība uz brīdi zūd. Man mēdz būt tāds salīdzinājums – ka pieaugušais savā ziņā ir kā balsta kociņš puķuzirnītim. Kurš nerauj to, lai tas ātrāk augtu, nestaipa, nenosaka tā krāsu, tomēr, ir, lai atbalstītu, lai tas neaizvītos kaut kur pa zemi neceļos… Kad mēs vairāk klausāmies nekā steidzamies labot vai pateikt priekšā, kad iedrošinām, un bērns redz un jūt, ka mēs ticam, ka viņš ar visu tiks galā, mēs palīdzam bērniem ne tikai mācīties, bet arī augt par pārliecinātiem, domājošiem un reizē drosmīgiem cilvēkiem. Drosmīgiem darīt, runāt, būt pašiem, drosmīgiem kļūdīties , celties un darīt atakal un atkal. Pēc savām vērtībām un mērķiem.
Ļoti interesanta saruna mums sanāca, vai nē?! Paldies, Kadrija!
Ja vēlies ar Kadriju iepazīties tuvāk vai pieteikties uz kādu konsultāciju vai sesiju, sazinies pa tiešo.
Kadrijas kontakti:
- Telefons: + 371 29156958
- E-pasts: izaugsmesvietadaritajiem@gmail.com
- Lapas Instagramun Facebook
