Mēs dzīvojam pasaulē, kur gandrīz ikviens ir gatavs dalīties ar padomu. “Es tev ieteiktu…”, “Manuprāt, tev vajadzētu…”, “Ja es būtu tavā vietā…” – šīs frāzes dzirdam biežāk nekā jebkuru citu atbalsta formu. No vienas puses, tas šķiet dabiski un labsirdīgi – mēs vēlamies palīdzēt. No otras puses, padoms, pat ja dots ar vislabākajiem nodomiem, bieži vien nedara to, ko mēs ceram, un, visbiežāk drīzāk pat kaitē.

Tieši tāpēc koučings – metode, kas palīdz cilvēkiem attīstīties, pieņemt lēmumus un atrast savus ceļus – apzināti izvairās no padomu došanas.

Šajā rakstā iedziļināsimies, kāpēc koučinga pieeja ir tik atšķirīga, kādus slēptus riskus nes sevī padomu došana un kā ikviens no mums var mācīties ikdienas sarunās kļūt par atbalstošu sarunu biedru, nevis “pasaules labotāju” vai “glābēju”.

1. Padoms atņem atbildību

Kad mēs kādam pasakām, kā viņam jārīkojas, mēs faktiski paņemam daļu atbildības no viņa rokām. Cilvēks to var īstenot, bet dziļi sirdī viņš zina – “tas nebija mans lēmums, tas bija cita cilvēka ieteikums.” Rezultātā:

- - Motivācija ir vājāka. Mēs vienmēr vairāk ticam pašu atrastiem risinājumiem.
  - Vieglāk meklēt vainīgo. Ja ieteikums nestrādā, cilvēks var justies vīlies ne tikai situācijā, bet arī attiecībās ar padoma devēju.
  - Samazinās iekšējā atbildības sajūta. Tā vietā, lai cilvēks uzņemtos pilnu atbildību, viņš to daļēji pārceļ uz “padomdevēju”.

Koučings darbojas pretēji – tas iedod cilvēkam pilnu atbildību un vienlaikus arī spēku būt sava risinājuma autoram.

2. Neviens nevar zināt visu kontekstu

Pat tad, ja mēs zinām cilvēku gadiem, mēs nekad nezinām pilnīgi visus apstākļus, vērtības, iekšējās bailes, resursus un pieredzes. Padoms vienmēr ir balstīts mūsu pašu skatījumā un dzīves pieredzē, kas var būt radikāli atšķirīga no otra.

Piemēram, mēs varam teikt: “Vienkārši nomaini darbu, ja neesi apmierināts!” – bet nezinām, kāds emocionāls, finansiāls vai ģimenes konteksts otram stāv aiz muguras. Koučings respektē šo nezināmo, tāpēc padomu vietā tiek uzdoti jautājumi, kas ļauj cilvēkam pašam izpētīt savu realitāti un atrast atbilstošāko risinājumu.

3. Padoms aizver domāšanu, jautājums to atver

Padoms bieži ir kā punkts teikumā – saruna beidzas. “Dari tā, un viss.” Cilvēks saņem gatavu atbildi, bet viņa domāšanas process tiek aprauts.

Savukārt koučinga jautājumi atver sarunu:

- - “Kas tev šobrīd ir vissvarīgākais?”
  - “Kādas iespējas tu redzi?”
  - “Kas notiks, ja tu šo izvēlēsies? Un kas, ja ne?”

Šādi jautājumi neiedod gatavu risinājumu, bet rosina cilvēku domāt plašāk, redzēt jaunas iespējas un pat pievērst uzmanību tam, ko viņš līdz šim nav ievērojis. Tas ir daudz vērtīgāk par jebkuru padomu.

4. Pašatklāsme ir spēcīgāka par jebkuru ieteikumu

Psiholoģiskie pētījumi rāda: cilvēki daudz vairāk tic risinājumiem, kurus atklājuši paši. Kad cilvēks pasaka: “Es sapratu, ka man jādara tā un tā”, tas kļūst par viņa paša atziņu, nevis svešu domu. Šādai atziņai ir cita jauda, jo tā sakņojas viņa vērtībās un motivācijā.

Koučings apzināti rada telpu šādai pašatklāsmei – tas ir viens no iemesliem, kāpēc šī metode ir tik efektīva ilgtermiņa pārmaiņu radīšanā.

Kā padomi patiesībā var kaitēt?

Daudzi ir pārliecināti, ka ar padomu nodara labu, taču bieži tas var radīt pretēju efektu:

- - Cilvēks jūtas nenovērtēts. Viņam liekas, ka jūs neuzticaties viņa spējām pašam atrisināt situāciju.
  - Var rasties spiediena sajūta. Padoms skan kā pavēle: “Dari tā!”, un tas var radīt pretestību.
  - Attiecības kļūst smagākas. Ja cilvēks jūtas nepārtraukti pamācīts, viņš var sākt distancēties, veidojas “hierarhija”, kas izjauc koučinga partnerību.
  - Var veidoties infantilitāte. Cilvēks tik ļoti pierod saņemt gatavās atbildes, ka vairs nemāk padomāt pats.

Tieši tāpēc koučings uzskata, ka labākais veids, kā palīdzēt, ir iedot telpu domāšanai, nevis gatavu recepti.

Kā šo pieeju ieviest savā ikdienā?

Šo pieeju var pamazām ieviest ne tikai profesionālajā darbā, bet arī ikdienas sarunās:

- - Paturi pie sevis pirmo impulsu dot padomu. Tā vietā uzdod vienu atvērtu jautājumu.
  - Mācies klausīties. Bieži vien otram pietiek ar sajūtu, ka viņu patiešām uzklausa, lai viņš pats nonāktu pie risinājuma.
  - Atceries, ka cilvēki ir spējīgi. Pat ja tu redzi “ātrāko risinājumu”, atstāj vietu otram pašam atrast savu ceļu.

Noslēgumā

Koučings māca ļoti vienkāršu, bet revolucionāru principu: patiesi palīdzam tad, kad ļaujam otram pašam atrast savu risinājumu.
Nedodot padomus, mēs:

- - Parādam cieņu pret cilvēka spējām.
  - Stiprinām viņa atbildību un motivāciju.
  - Palīdzam viņam attīstīt domāšanas prasmes, kas būs noderīgas arī turpmāk.

Tāpēc aicinu: izmēģini šo principu ikdienā! Nākamreiz, kad gribēsi kādu pamācīt, uzdod jautājumu. Iespējams, tu būsi pārsteigts, cik daudz cilvēks pats sevī atrod, ja viņam dod vietu domāt.

Please follow and like us: