Kā izprast savas un citu robežas un nēpārkāpt tās

Robežas nav “siena” starp cilvēkiem. Robežas ir skaidrība par to, kur beidzos es un kur sākas otrs: manas vajadzības, mans laiks, mans ķermenis, mana atbildība, mana izvēle. Kad šīs skaidrības nav, sarunās vai attiecībās parādās divas klasiskas problēmas: 

• • • vai nu mēs sevi nododam (pielāgojamies, norijam, uzkrājam), 
    • vai arī sākam spiest (prasām, uzstājam, pārņemam kontroli). 

Abos gadījumos cieš saikne un cieņa.

Ikdienā robežu jautājums bieži neizskatās dramatisks. Tas izskatās kā “es jau varu vēlreiz”, “negribu viņu apbēdināt”, “pēc tam parunāsim”, “nu labi, es izdarīšu”, un vienā brīdī – sprādziens, pasīva agresija vai klusā aiziešana. Tāpēc robežas nav par stingrību. Tās ir par attiecību kvalitāti.

 

Kāpēc robežas dod mieru attiecībās ar sevi

Ja skaidru robežu nav, cilvēks dzīvo pastāvīgā iekšējā spriedzē. Pat ja ārēji viss ir korekti, iekšā ir sajūta: “mani izmanto”, “mani neņem vērā”, “ar mani nerēķinās”. Bieži patiesība ir skarbāka un atbrīvojošāka: “es pats sevi neņemu vērā”. 

Robežu skaidrība iedod trīs ļoti praktiskas lietas.

Pirmkārt, tā iedod orientieri, pēc kā vadīties lēmumos. Kad zvana kolēģis piektdien 19:30 un “tikai uz 10 minūtēm”, robežu skaidrība ļauj nevis mētāties starp vainas sajūtu un dusmām, bet vienkārši pieņemt lēmumu: “Šobrīd es vairs nestrādāju. Rīt 10:00 varu sazvanīties.”

Otrkārt, tā iedod pašcieņu praksē, nevis kā ideju. Pašcieņa ļoti bieži nav par pašapziņu, bet par ikdienas izvēlēm: vai es pasaku “nē”, kad mana jauda ir beigusies; vai es pārtraucu sarunu, kad tajā sāk mani noniecināt; vai es pajautāju sev, ko es patiesībā gribu.

Treškārt, robežas samazina “uzkrāšanu”. Cilvēki bieži domā, ka dusmas rodas no otra uzvedības. Praksē dusmas bieži rodas no tā, ka es ilgi atļāvu. Robeža ir veids, kā vairs nekrāt.

 

Ko robežas dod attiecībās ar citiem

Labi saprastas robežas attiecībās rada prognozējamību un drošību. Nevis “es nezinu, kurā brīdī Tu uzsprāgsi”, bet “es zinu, kā ar Tevi var”. Tas ir pamats uzticēšanās sajūtai.

Tās arī palīdz atšķirt līdzjūtību no glābšanas. Ir liela atšķirība starp “es Tevi atbalstu” un “es izdarīšu Tavā vietā”. Glābšana gandrīz vienmēr ir robežu sajaukums: es uzņemos vairāk, nekā man pienākas, un otram atņemu atbildību.

Un vēl – robežas padara konfliktus īsākus. Kad mēs runājam par konkrētu robežu (“es negribu, lai uz mani paceļ balsi”, “man vajag vienu vakaru nedēļā bez pienākumiem”, “es nevēlos, lai mani ģimenes lietas tiek apspriestas ar citiem”), konflikts kļūst risināms. Ja robežas nav skaidras, konflikts kļūst par raksturu un attieksmi: “Tu mani necieni”, “Tu vienmēr…”, “Tu nekad…”.

 

Kā saprast savas robežas: trīs signāli, kas nemelo

1. Ķermenis. Robežu pārkāpums ļoti bieži vispirms ir somatisks: sasprindzinās žoklis, paceļas pleci, kļūst sekla elpa, rodas nogurums vai smagums krūtīs. Ķermenis bieži pamana ātrāk nekā prāts. Ja gribi praktisku sākumu, dažas dienas vienkārši piefiksē: kurās situācijās ķermenis sakrīt “ciet”.
2. Emocijas, īpaši aizkaitinājums un vainas sajūta. Aizkaitinājums bieži norāda: “esmu par tālu aizgājis pret sevi.” Vainas sajūta bieži parādās tieši tajā brīdī, kad Tu sāc vilkt robežu. Tas nenozīmē, ka robeža ir nepareiza. Tas bieži nozīmē, ka Tu mācies jaunu uzvedību.
3. Pēcgarša. Pajautā sev: “kā es jūtos pēc šīs sarunas / piekrišanas / tikšanās?” Ja pēcgarša ir smaga, iespējams, tu kaut ko izdarīji pret savu iekšējo “jā”.

 

Robežu valoda: kā pateikt, lai tas nav uzbrukums

Robeža nav pārmetums. Robeža ir informācija par Tevi un Tavu vajadzību, rīcību.

Vairumā situāciju strādā vienkārša formula: 

“Kad notiek X, es jūtos Y, un man vajag Z. Tāpēc es darīšu …”

Piemēri no dzīves.
– “Kad sapulcē mani pārtrauc, es pazaudēju domu. Man vajag pabeigt teikumu. Tāpēc es pabeigšu un tad došu vārdu Tev.”
– “Kad Tu man raksti pēc 22:00, es vairs neesmu darba režīmā. Man vajag vakaru atpūtai. Tāpēc atbildēšu no rīta.”
– “Es negribu apspriest šo tēmu draugu klātbūtnē. Ja gribi, varam par to parunāt divatā rīt.”

Svarīgi: robeža nav lūgums, lai otrs mainās. Tā ir Tava izvēle, ko Tu dari, ja situācija turpinās. Tieši tas padara robežu par robežu.

 

Kā pamanīt un cienīt citu cilvēku robežas

Citu robežas bieži izpaužas trīs veidos: 

• • • cilvēks tieši pasaka; 
    • cilvēks attālinās vai kļūst vēsāks; 
    • cilvēks kļūst ass. 

Ja redzi otro vai trešo, ir vērts nevis spiest, bet pajautāt.

Vienkārši jautājumi, kas strādā:
– “Vai šis ir labs brīdis par to runāt?”
– “Cik daudz Tu gribi tagad iedziļināties?”
– “Ko Tu no manis šobrīd sagaidi: uzklausīšanu, idejas vai palīdzību rīcībā?”
– “Vai ir kaut kas, ko es tikko pateicu vai izdarīju, kas Tev bija par daudz?”

Šie jautājumi izklausās elementāri, bet attiecībās tie dara brīnumus, jo signalizē: “es Tevi respektēju, un es arī nepārņemu vadību tavā vietā.”

 

Biežākās kļūdas, ko cilvēki sauc par “robežām”

1. Robeža kā sods: “tad es ar Tevi nerunāšu vispār.” Tas parasti nav par robežu, bet par aizvainojumu.
2. Robeža bez rīcības: “man nepatīk, kad Tu…”, bet nekas nemainās. Otrs ātri iemācās, ka tās ir tikai frāzes.
3. Robeža kā kontrole: “Tev ir jā…” Robežas sākas ar “es” un beidzas ar “es darīšu”.

 

Īss paštests: kur tev robežas šobrīd “izplūst”

Ja gribi to sajust ātri un praktiski, uzraksti atbildes uz šiem teikumiem:

• • • “Es visbiežāk saku ‘jā’, kad patiesībā gribu teikt ‘nē’ situācijās, kur…”
    • “Cilvēki man visbiežāk kāpj uz galvas, kad…”
    • “Es jūtos visvairāk aizvainots, kad…”
    • “Ja man būtu drosme vienā lietā šonedēļ novilkt robežu, tā būtu…”

Un tad izvēlies vienu mazu robežu, ko noturēt 7 dienas. Nevis uzreiz visu dzīvi pārbūvēt, bet vienu konkrētu punktu, piemēram: neatsaukties darba ziņām pēc 19:00, vai nepiekrist “steidzamiem” darbiem bez termiņa saskaņošanas.

 

Praksē robežas iemācās nevis ar skaistu sapratni, bet ar atkārtojumu. Pirmās reizes parasti ir neērti. Pēc tam kļūst vienkāršāk. Un interesantākais – bieži mainās nevis tikai attiecības ar citiem, bet attiecības ar sevi: Tu sāc sev uzticēties, jo redzi, ka Tu sev nepamet.