Koučings – psiholoģiskā atbalsta veids, kas virzīts uz klienta apziņas un potenciāla paaugstināšanu, viņa personīgajā ceļā uz mērķa sasniegšanu. (APC – Association of Professional Coaches – definīcija).
Starptautiskās Koučinga Federācijas (ICF) formulējums: “Koučings – tā ir nepārtraukta sadarbība, kura palīdz klientam sasniegt reālus rezultātus savā personīgajā un profesionālajā dzīvē. Koučinga procesa rezultātā klienti padziļina savas zināšanas, uzlabo savu lietderības koeficientu un paaugstina savas dzīves kvalitāti.” Koučings ir mācība, kas radusies psiholoģijas, menedžmenta, filozofijas , loģikas un dzīves pieredzes krustpunktā.
Kas ir koučs? Koučs ir jūsu personīgais panākumu treneris, kas palīdz jums nokļūt no punkta A – esošās situācijas – uz punktu B – vēlamo stāvokli ar vismazāko pretestību un iespējami īsā laika periodā.
Saziņa ar kouču notiek šādi:
Koučs jums uzdod jautājumus mutiski vai testa veidā (iespējams attālinātais koučings interneta vidē), uz kuriem jūs atbildat. Jautājumi tiek virzīti tieši uz to, lai noskaidrotu jūsu attieksmi pret dažādām darbības formām, konfliktu iemeslus situācijās, iekšējās pretrunas un apslēptos talantus. Rezultāti tiek sakārtoti tādā veidā, ka jūs pats saprotat visas savas kļūdas un tālākās darbības virzienus. Tas ir koučinga filozofijas pamats.
Profesionāls koučs:
  • Palīdz klientiem noteikt savus svarīgākos mērķus un pēc tam tos sasniegt ar vismazāko pretestību;
  • Palīdz klientiem sasniegt lielākus rezultātus dažādās dzīves jomās, kā viņiem izdotos patstāvīgi;
  • Fokusē klientus uz to mērķiem, ātrāka rezultāta sasniegšanai;
  • Pielieto optimālu darbības struktūru, profesionālas metodes un sniedz atbalstu augstas rezultativitātes sasniegšanai.
Koučs jums palīdzēs uzstādīt jaunus mērķus, kā arī mainīt vai koriģēt esošos. Jo gadās tā, ka cenšamies sasniegt citu vai situācijas uzspiestus mērķus, lai gan to īstenošana nesniedz ne panākumus, ne gandarījumu. Saprast, ko jūs patiesi vēlaties un kādi ir jūsu galvenie mērķi – tas ir sarežģīts katra cilvēka personisks uzdevums un viens no koučinga pamata mērķiem. Turklāt koučam nav būtiski, kādā dzīves jomā tiek uzstādīti šie mērķi (ir dažādi koučinga veidi): biznesa, karjeras, personīgās dzīves, interešu vai kādā citā.
Koučs strādā ar: 
  • Klienta iekšējā spēka palielināšanu;
  • Klienta iekšējā potenciāla palielināšanu un attīstību;
  • Uz klienta personīgajām vērtībām balstītu mērķu noteikšanu.
Koučinga rezultātā: 
  • Jūs sākat daudz apzinātāk ticēt sev;
  • Bez kavēšanās uzsākat efektīvākas un fokusētākas darbības, tās neatliekot uz vēlāku laiku;
  • Pārstājat iecietīgi izturēties pret to, kas jūs “velk uz leju”;
  • Jums parādās vēlme darboties, un jūs vieglāk sasniedzat rezultātus;
  • Jūs nosakāt savus primāros mērķus, kurus grūti noteikt bez kouča palīdzības.
Kouči ir cilvēki, kas ir orientēti uz panākumiem un domā sasniegumu kategorijās; tie ir kaut kas pa vidu starp psihoanalītiķi un biznesa treneri.
Mūsdienās koučingā var izdalīt trīs galvenos virzienus (pēc izmantošanas nolūka):
  • Personīgais koučings. Šajā gadījumā tiek izskatīta cilvēka mērķu sasniegšana un intereses, koncentrējoties uz cilvēka personību un savstarpējām attiecībām ar pasauli un līdzcilvēkiem.
  • Biznesa koučings. Tas ir kopīgs darbs ar klientu pie viņa profesionālo un privāto mērķu sasniegšanas, kontekstā ar viņa biznesu vai organizāciju. Kā mērķis šajā gadījumā var kalpot biznesa rezultātu un rādītāju uzlabošana, kā arī paša cilvēka karjeras izaugsme.
  • Korporatīvais koučings. Uzstādīto mērķu sasniegšana vai problēmu risināšana uzņēmuma ietvaros. Ieviešot korporatīvo koučingu, ieguvēji ir visi: nozīmīgākie darbinieki iegūst izpratni par par perspektīvām, skaidrību par virzienu, uz kuru iet uzņēmums, lielu patstāvību, savas iniciatīvas atbalstu. Vadība, savukārt, iegūst lojālus, ieinteresētus, efektīvus līdzgaitniekus. Rezultātā – ieviešot korporatīvo koučingu, uzņēmumā pieaug peļņa. Pēc Starptautiskās Koučinga Federācijs (ICF) datiem, koučinga izmaksu atmaksāšanās ir vienāda ar 5.3 pret 1.
Koučinga rašanās vēsture
Pirms četrdesmit gadiem Timotijs Gelvejs, Hārvardas universitātes profesors un liels tenisa un golfa pazinējs, uzrakstīja grāmatu “Iekšējā spēle tenisā”, kurai sekoja “Iekšējā spēle golfā”. Šajās grāmatās viņš pārskatīja tradicionālos priekšstatus par koučingu, kas iepriekš tika uzskatīti tikai par veidu, kā treneris spēlētājam nodod tehniskās zināšanas.
Timotijs Gelvejs sāka izplatīt ideju par to, ka uzvaru sportā nosaka paša sportista iekšējais stāvoklis, un darbs ar tā dvēseles sāvokli ir ne mazāk svarīgs kā fiziskie treniņi. “Iekšējā” izpratne, kā jau minēts abu grāmatu nosaukumos, norāda uz to, ka domāta nevis spēlētāja tehnika, bet psiholoģiskais stāvoklis: “Sāncensis paša prātā ir daudz draudīgāks par to, kas atrodas blakus golfa laukumā”.
Gelveja ideju iedvesmots, Džons Vitmors, pasaulslavens konsultants un koučs, sāka pielietot šo pieeju arī biznesā. Tieši viņš definēja koučinga būtību kā “cilvēka potenciāla atklāšanu maksimālai viņa efektivitātes palielināšanai. Koučings nemāca, bet palīdz mācīties.”
Tādā veidā sporta principi tika pārnesti uz biznesa vidi, kā arī pēc tam tālāk uz personīgo dzīvi.
Koučs – ungāru izcelsmes vārds, kļuva plaši izplatīts 16. gadsimtā Anglijā, un nozīmēja “preču rati”. 19. gadsmita otrā pusē angļu studenti tā sauca privātos repetitorus. 19. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā vārds “koučs” stabili ieņem vietu sporta leksikā kā trenera apzīmējums. Pamazām šī nozīme tiek pārnesta uz jebkuru darbības sfēru, kas saistīta ar konsultācijām.
Pirmie kouči parādījās 70ajos gados ASV. Biznesa vadībā terminu “koučings” ieviesa angļu uzņēmējs Džons Vitmors 90to gadu sākumā.
Koučinga attīstībā izdala 7 etapus: 
  1. 70.-80. gadi – “rašanās” posms (ASV);
  2. 80-to gadu vidus – “izplatīšanās” (ASV);
  3. 80-to gadu vidus – “uzplaiksnījums” (Vācija);
  4. 80-to gadu beigas – “personāla sistēmiskā attīstība” (Vācija);
  5. 90-to gadu sākums – “diferenciācija” (Eiropa, ASV);
  6. 90-to gadu vidus/beigas – “popularizēšana” (Eiropa, ASV);
  7. No 2002. gada – “padziļinātā profesionalizācija”.
Un tā, pirmais posms – “rašanās” (70.-80. gadi, Amerika)
Sākotnēji amerikāņu menedžmentā koučings nozīmēja vadītāja darbu ar saviem padotajiem, kas vērsts uz attīstību. Katram darbiniekam bija jāsasniedz savs profesionālais un personīgais briedums sava amata pienākumu ietvaros sava vadītāja stingrā uzraudzībā. Saprātīgi izmantojot motivācijas komponenti, vadītājs veicināja padotā veiksmīgu nozīmēto uzdevumu izpildi, un dažreiz arī karjeras izaugsmi. Tāds formāts bija pilnībā atbilstošs tālaika Amerikā valdošajam noskaņojumam.
Otrais posms – “izplatīšanās”
80to gadu vidū pamazām izplatījās koučinga pielietojums jaunu, spējīgu darbinieku karjerās, nu jau pieredzējušu vadītāju-ekspertu savā jomā pavadībā, kas noteikti nebija viņu tiešie vadītāji. Lai gan augošajiem “talantiem” gan tiek veltīta pastiprināta uzmanība, gan to karjera virzās vajadzīgajā virzienā, šī parādība nepāraug sistēmiskā pieejā, bet pamazām kļūst par virsvadību un mentoringu.
Trešais posms – “uzplaiksnījums”
Tas, kas ASV aizsākās vidējā menedžmenta līmenī, 80to gadu vidū tika pārnests uz Vāciju un uzreiz jau top-menedžmenta līmenī. Koučings pārvērtās par augstāko vadītāju konsultācijām, ko sniedza tikai ārējie kouči par konkrētām tēmām: konflikti augstākās vadības līmenī, padoto vadīšanas problēmas, stratēģiskie jautājumi. Taču tika skartas arī citas tēmas – laulības dzīves problēmas vai problēmas savstarpējās attiecībās ar apkārtējiem. Koučam bija jāpalīdz savam klientam izprast tā personiskā pasaules uztvere, sava komunikācijas stila īpatnības, personības stiprās un vājās puses. Līdz tam augstākā līmeņa vadītāji nesaņēma tiešo atgriezenisko saiti tādā veidā, kas veicinātu viņu sociālās ietekmes palielināšanos biznesā. Šis koučinga veids ar tā “ekskluzivitātes uzlidojumu” piesaistīja plašas sabiedrības uzmanību un ārkārtīgi īsā laikā koučinga pamatidejas kļuva neiedomājami populāras.
Tās bija sākuma fāzes koučinga attīstībā un izpausmēs Vācijā. ASV līdz 80to gadu beigām būtībā nepārspēta palika augstākā līmeņa vadītāju iekšējā psiholoģiskā konsultēšana, taču pāris gadus vēlāk pilnībā atgriezās “pie saknēm”.
Ceturtais posms – personāla sistēmiskā attīstība
Ar koučingu nodarbojās ne tikai no ārpuses pieaicināti kouči, bet arī personālvadības un attīstības departamenti organizāciju iekšienē. Ilgu laiku šīs abas grupas atradās pretējās pusēs, diskutējot, kādas vadības tēmas ir atbilstošas koučinga stilam un kuras – nav. Ja koučingu veica attīstības nodaļa, tad mērķauditorija ilgstoši bija vidējā un zemākā līmeņa vadītāji. Turklāt kouča lomu uzņēmās tieši vadītāji, lai attīstītu savus padotos, kam tika veidoti koučinga semināri uzņēmumu iekšienē.
Visbeidzot, 90tajos gados abas grupas panāca vienošanos un apstiprināja koučingu dažādos variantos un darbības veidos kā dažādu vadības līmeņu attīstīšanas veidu. Augstākā līmeņa vadītājiem individuālais un komandu koučings kļuva par svarīgāko sava potenciāla atklāšanas instrumentu. Pamazām tika identificēti un pārsvarā sistematizēti jautājumi par to, kurām tēmām būtu jāatrodas koučinga uzmanības centrā, kādos gadījumos var pielietot koučingu un kurš jāapsver kā koučs un kā klients.
Piektais posms – “diferenciācija”
Un tā, 90ajos gados koučings sasniedza pelnītos panākumus. Pirmās “kaujas” par konceptiem, metodēm, tēmām, virzieniem un izpausmēm bija aiz muguras. Aizvien vairāk koučingu pielietoja dažādos veidos, ar jaunu nozīmi, saturu un konkrētām procedūrām.
Koučings savā pamata izpratnē pārvērtās par vispārīgu, dziļu, uz psiholoģiju orientētu konsultēšanas metodiku. To sāka izmantot gan atsevišķos “personīgos”gadījumos, gan kā individuālā atbalsta formu augstākajai uzņēmuma vadībai organizācijas pārmaiņu periodos. Piemērošanas jomas un izmantotās metodes šajā posmā strauji pieauga.
Sestais posms – “popularizēšana”
Pēc tam, kad koučingu sāka atzīt augstākā līmeņa vadītāji, kā arī pēc tam, kad koučings pierādīja savas veiksmes un augstā statusa likumsakarību, tas likumsakarīgi ļoti ātri kļuva par sugasvārdu, ko vietā un nevietā lietoja visi. Pat klasiskā organizāciju konsultēšana pārveidojās par koučingu. Parādījās “TV-koučings”, “deju koučings”, “astroloģiskais koučings”, “info koučings” utt.utjpr.
Septītais posms – “padziļinātā profesionalizācija”
Sākot ar 2002. gadu koučingā sāk izšķirt pirmās mērķa grupas un metodiski diferencēti pielietojumi. Tiek paaugstinātas praktizēšanas prasības, sākta standartizācija kouču apmācībā, kā arī pieaug pētījumu intensitāte un tiek organizēti starptautiski kongresi un tikšanās. Tiek veidotas kouču interneta datubāzes, kouču biedrības, koučinga federācija, kas savā starpā apsprieda saturu, metodiku, standartus un kvalitātes jautājumus. Koučings tika pacelts zinātniskā līmenī, tam sākot izstrādāt savu metodoloģoju un darbarīkus.