Bieži vien var dzirdēt kādu sūdzamies par visādām dzīves nebūšanām – laika trūkumu, stresu, finansiālām grūtībām, kam seko: “Ja man būtu…” Reiz savai draudzenei, kas kārtējo reizi sūdzējās par nepaklausīgajiem bērniem, pajautāju: “Kādu vēlies ideālo dzīvi pēc 10 gadiem?” Iestājās gara pauze, pēc kuras saņēmu atbildi: “Es neesmu par to domājusi…”
🎓 Sākot apgūt koučingu, pirmā lieta, ar ko strādāju, bija:
☝️1. Noformulēt mērķi dzīvei un izveidot detalizētu plānu turpmākajiem pāris gadiem.
Eksperiments ar mērķu uzstādīšanu Jēlas universitātē uzskatāmi parāda mērķu un plāna jēgu.
1953. gadā veica prestižās Jēlas universitātes absolventu anketēšanu, uzdodot viņiem šādus jautājumus:
“Vai jums ir skaidri noformulēti mērķi dzīvei?”
“Vai esat izveidojuši detalizētu plānu, kā sasniegt šos mērķus pēc universitātes beigšanas?”
Anketēšanas rezultāti bija pārsteidzoši – tikai 3% jauniešu bija skaidri noformulēti mērķi, kā arī izveidots un pierakstīts rīcības plāns plāns to īstenošanai pēc universitātes pabeigšanas.
Tiesa, 13% aptaujāto tiecās uz noteiktiem mērķiem, bet ne reizi tos nebija skaidri noformulējuši un pierakstījuši.
Pārējiem 84% nebija nekādu citu mērķu, kā pabeigt studijas un labi atpūsties tuvojošajās brīvdienās.
Tiek ziņots, ka pēc divdesmit gadiem, proti, 1973. gadā, šiem pašiem anketēšanas dalībniekiem uzdeva jautājumu par viņu tā brīža materiālo labklājību. Pēc anketu rezultātu analīzes izrādījās, ka visu to 3% respondentu, kuri pirms divdesmit gadiem absolvēja universitāti ar skaidri noformulētiem dzīves mērķiem un precīzu rīcības plānu, materiālā labklājība bija augstāka nekā pārējiem 97% kopā.
Daži no 3% grupas pabeidza universitāti ar labām, daži ar vājākām atzīmēm, strādāja dažādās jomās. Kāds bija pārcēlies uz citu pilsētu vai valsti, kāds palicis tajā pašā pilsētā.
Vienīgais kopīgais 3% absolventu grupai kuri bija sasnieguši šādu materiālo labklājību, bija skaidri noformulēti, pierakstīti mērķi un konkrēts rīcības plāns.
Var iebilst – dzīvē taču visādi gadās, varbūt kaut kas mainīsies, un es nevarēšu savu plānu izpildīt… Te lieti noderēs koučinga otrais princips:
☝️2. Dzīvē viss ir savstarpēji saistīts – ja mainām vienu dzīves jomu, jāizvērtē, kā tas ietekmēs citas jomas.
Izveidojot trīs gadu plānu, secināju, ka jāpārskata dzīvesveids. Manā laika sadalījumā bija pārāk maz (ja godīgi, nebija vispār) fizisko aktivitāšu, jaunu zināšanu apguves un pārāk daudz neplānotu tēriņu. Pēc sākotnējā pārsteiguma sāku domāt, vai tiešām esmu gatava kaut ko mainīt, jo bija ļoti ērti. Fiziskajām aktivitātēm un zināšanu apguvei ir vajadzīgs laiks, ko jāatrod, neplānotie tēriņi mēdz būt patīkami…
Mērķis tomēr bija pietiekoši motivējošs, lai uz to virzītos, tāpēc vajadzēja ņemt palīgā trešo koučinga principu:
☝️3. Jānoskaidro, kādi resursi, kas var palīdzēt virzīties uz mērķi, ir pieejami.
Pārsteidzošā kārtā resursi atradās… ģimenē. Kad izstāstīju ģimenei par domu attīstīt biznesu, lai trīs gadu laikā ikmēneša pasīvie ienākumi pilnībā nosegtu izdevumus un varētu strādāt tikai prieka pēc, saņēmu negaidītu atbalstu. Izrādās nebija obligāti braukt uz siltajām zemēm trīs reizes gadā, atvaļinājumu lieliski pavadījām Sēlijā pie Sventes ezera. Arī iknedēļas vakariņas kādā restorānā ļoti labi varēja aizvietot ar kopīgu vakariņu gatavošanu mājās. Atklājās, ka bērni ir lieliski pavāri. Fizisko aktivitāšu jautājumu atrisinājām, ejot kājām uz veikalu iepirkties.
🤔 Ko no šī var secināt?
Apgūstot koučingu, esmu iemācījusies:
👉 pareizi formulēt mērķi un plānot mērķu sasniegšanu,
👉 meklēt resursus un jaunas iespējas mērķu sasniegšanai,
👉 izveidot sevi vidi, kas motivē un atbalsta mērķu sasniegšanai.
Teksta autore: Vineta Spoge
